Kā es saprotu…tikai mums ir nedaud citādàk.
Paldies Dievam draugs ir sapratis, ka man besī viņa mamma, pat ne besī, man vnk ir trauma no viņas. Līdz ko viņa zvana vai jābrauc pie viņas, paliek slikta dūsa un klopē sirdi 😄 tāpec manā klātbūtnē baigi viņai nezvana un bieži arī neliek ciemoa braukt, bet viņa…gan pati neko nesaprot, visu laiku zvana, jaucās iekšā kur nevajag, visus bērna svētkus izdomā manā vietā utt. Un problēma tā, ka draugs neko nevar pateikt, tākā ūdeni mutē ieņēmis, ne vārda viņai pretī nesaka un vienmēr piekrīt viņas viedoklim. Tā arī vienreiz pateica-mammai vienmēr taisnība. Kādreiz man bija diezgan vienalga, metu to visu pāri, bet kas piedzima bērniņš..briesmīgi, cik reizes esmu raudājusi, jo viņa likusi man justies, kaa tukšai vietai. Nekad pec dzemdibām nav pajautājusi, kā es jūtos, katru reizi kad esam ciemos, ienākot pa durvīm jau rauj bērnu ārā no rokām, un es arī muļķīte neko nespēju pateikt. Tāda sajūta, ka viņai liekas, ka viņas dēla to bērnu dzemdējis. Neko neuzdrošinos viņai uzdirst, jo tomēr cienu viņu, jo tomēr mīlu viņas dēlu, bet šķiet, ka pret mani gan nekādas cieņas nav. Es tiešām nezinu kā rīkoties. Visu laiku nāk galva domas, ja mums kādreiz būtu jāšķiras, tad tikai viņa mātes dēļ, ble