Sports nekad nav paticis, lieki sabiedrībā uzturēties nevēlos, tāpēc sporta zāles var izslēgt. Varētu skriet, bet tas sezonāli. Maijā drusku mēģināju, bet pametu, jo nedrīkstu to darīt, uzreiz veca kājas trauma liek par to manīt. Aizstāju ar pastaigām pa 10 km vakarā, bet tas šajā sakarā neko nedeva, jo kokteilītis bija somā.
Jaunas attiecības var tagad nepiedāvāt gadus divus, jo pagājušajā gadā izbeidzu iepriekšējās, kuras bija kļuvušas toksiskas.
Tās problēmas un alko problēmas ir periodiskas, gada sākumā darbā bija labi, martā problēmas, tad atkal labi, tagad slikti un tā visu laiku pa viļņiem. Problēma jau nav tikai apstākļos, bet arī manā attieksmē pret tiem.
Esmu satraukusies, jo šobrīd alkohols ir vienīgais, kas man palīdz atslābt no problēmām. Salīdzinājumam tās varētu būt tā, ka sēžat karstā, piesmakušā bezgaisa telpā. Alkohols man ir kā no tā visa iziet svaigā gaisā. Ne krustvārdu mīklas, ne trenažieris bezgaisa telpā nedos to svaiga gaisa sajūtu.
Mani laikam tik daudz neuztrauc alkohola apjomi, bet atkarība no sajūtas, ko tas dod.
Lietoju apmēram 2x nedēļā, bet, piemēram, šonedēļ jau 3x un vēl nedēļa nav beigusies.