Hey!
Esmu te jauniņā, bet pamanīju, ka daudz atsaucīgu cilvēku tāpēc izstāstīšu savu sāpi, cerībā, ka kāda sapratīs un palīdzēs tikt ārā no ''bedres''.
Man ir 21 gads. Pašlaik studiju pēdējais gads, kas ir gana mokošs, bet nu jāpabeidz ir - palika iesniegt bakalaura darbu. Ar to man iet traki, bet tas cits stāsts. Šķiet, ka arī studiju programma nebūs īstā, jo paškaik velku pēdējās sulas, lai pabeigtu studijas....Pašlaik nekur nestrādāju, jo saprotu, ka mans mentālais stāvoklis ir pakaļā, es vienkārši izdegtu...
Esmu attiecībās 3,5 mēnešus. Tās ir manas pirmās attiecības. It kā viss forši un tā, bet ik pa laikam izteiktāk uznāk sajūta, ka šīs attiecības nav man. Es pat nezinu kāpēc, it kā cilvēks labs, bet kaut kas nešķiet līdz galam...Es vispār viņam nevaru uzticēties... es nezinu kāpēc...nav bijušas indikāicjas, ka nevarētu, bet varbūt es neesmu tikusi pāri nodevībām draudzībā un citiem sūdiem, ka tagad neuzticos nevienam. Es zinu viņa telefona paroli(pats pateica, parādīja), es esmu palikusi pie viņā mājās viena, uzticējis atslēgas, uztaisīja man pat dublikātu(es pati dzīvoju kojās). Tāpat viņs man stāsta visu - gan kad sanāk strīdi ar vecākiem, gan kā patusējis ar draugiem, rāda bildes, video.. vienvārdsakot uzticās. Ir ļoti devīgs - izmaksā, iepriecina ar dāvanām utml., bet tas viss man izraisa nevis prieku, bet tieši otrādi - liek justies neērti. Man nepatīk, ka manis dēļ tērējas, upurējas.. it kā attiecībās pašsaprtotami otru iepriecināt, bet man ir tik neērti...tāpat arī intīmi es ilgi viņu čakarēju(pāris reizes, kad līdz tam aizgāja - nobremzēju, jo iepriekš nekad nebiju ne ar vienu gulējusi, bija bail). Tagad tas viss ir noticis, bet izskatās, ka es viņam nesniedzu tādu baudu kā viņš gribētu...
Un es jūtos kā niecība... viss man dzīvē iet ļoti grūti... ar lielu piepūli...es sev nepatīku ne izskatā, ne arī raksturā. Esmu ļoti kautrīga kā dēļ man vispār nav draudzeņu tagad, vienkārši es neuzturēju kontaktu un draudzības izjuka... viss kas man ir tās ir attiecības, kurās es tāpat nejūtos līdz galam laimīga, jo visu laiku ir sajūta, ka neesmu gana laba, kā arī tik daudz ko ir grūti izdarīt, piemēram, atvērties otrai pusītei un izrunāties..
Īsumā - nekas īsti to laimi nesagādā...tagad gribētos sakaravāt čemodānus un aizbraukt uz ārzemēm, strādāt kādu melno darbu, bet apziņu, ka neviens mani nezina un ne par ko nav jāiespringst..
jā, es eksistēju, nevis dzīvoju..
87
