Hey!
Nezinu no kā lai sāk. Pāris mēnešus esmu attiecībās. Puisis ārēji tāds ko vēlējos, respektīvi, izskata ziņā izteikti mans tips. Izturas pret mani kā princesi - dāvina ziedus regulāri, ved izbraucienos, reizēm sagatavo pats ēst, apčubina utml. Nekautrējas no manis. Esmu iepazinusi daudzus viņa draugus jau, nekad nav bijušas problēmas tādā ziņā, bet mani neatstāj sajūta, ka šīs attiecības nebūs ilglaicīgas...
Viņš no savas puses ir iepazīstinājis ar vecākiem, jo viņi nejauši uzzināja par mums, attiecīgi nebija variantu. Bet tā bija tāda neformāla iepazīšanās, minēja, ka kādreiz man būs jānāk ciemos uz vakariņām, lai kārtīgāk iepazīst, bet nu tas paldies Dievam vēl nav noticis, jo nedaudz bail pašai no šīs formālas iepazīšanās :D
Pati es neesmu vecākiem par viņu stāstījusi, jo ir daudzi bet. Viņš gan uzstāj, ka grib jau iepazīties..
Īsāk sakot - es it kā jūtos laimīga, jo viņs tiešām izturas kā pret princesi. Man ir labi būt līdzās viņam un principā viņš ir "miera osta", bet es nezinu vai mīlu. Tās sajūtas mijas. Puisis bija tāds uz kuru sen metu acis, bet nelikās, ka tāda kā es tādam iepatikšos. Iepatikos. Tagad nesaprotu mīlu vai esmu pieķērusies, jo tas labais mijas ar slikto. Es zinu, ka pati neesmu ideāla, bet viņš ir iztiekti dominējošais tips, ļoti ātri iekarst dusmās un ir tendēts ignorēt otra viedokli. Reizēm liekas, ka manipulē un izmanto to, ka nevaru atteikt, lai panāktu savu. Piemēram, nesen viņš izdomāja, ka es varētu iet iedzert kopā ar viņu un draugiem, šāda fakta priekšā es tiku nostādīta tajā pat dienā, kad bija paredzēta iedzeršana. Es atteicos, jo nevēlējos nākt, viņš sāka teikt, ka ''nu man būs neērti viņu priekšā, es jau patiecu, ka būsi"" un tad pat sarunāja, ka viņa draugs parunā ar mani facetime un mēģina pielauzt nākt... protams, varbūt kādam liksies sīkums, bet man ir šausmīgi grūti atteikt cilvēkiem un tā situācija lika justies neērti.
Tāpat ir bijis, ka viņš nerespektē to, ko sarunājam. Regulāri ierodas ar nokavēšanos. Es neesmu principiāla, bet ja man pasaka, ka ''būsu klāt 19'', tad es ar to rēķinos, nevis bez brīdināšanas atbrauc 1-2h vēlāk. Tāpat ir bijis tā, ka es pasaku "es varu tikties ar tevi uz kādām 2h'', bet viņš izdomā, ka ar to ir par maz un speciāli izdomā aktivitātes vai izbraucienus, kuras prasa daudz ilgāku laiku un beigās pasaka : ""nu, diemžēl, mēs tavā laika limitā neiekļausamies"
Visas šīs mazās lietas man reizēm liek justies tā it kā man nebūtu nekāda teikšana atļauta.... arī kad cenšos runāt par emocijām vai teikt, ka es elementāri vēlos pabūt viena, esmu nogurusi vai vienkārši nav vēlēšanās kaut ko darīt, saņemu pretargumentu - pasaki man loģisku, pamatotu iemeslu, nevis šīs frāzes.
Un mēs tiekamies bieži. Nedēļā kādas 4x sanāk un tās tikšanās parasti ir līdz vēlam vakaram vai arī ar palikšanu pa nakti reizēm.
Nezinu, vienkārši es esmu ļoti liels introverts un man reizēm tiešām gribas pabūt vienai, reizēm tiešām elementāri nogurstu un gribētos, lai otrs saprot...+ gribas attiecības, kurās es vaŗetu augt kā personība, attīstīties karjerā, pabeigt studijas, iemācīties kaut ko jaunu, nevis lidināties pa mākoņiem un izdabāt otram...
361
