Hey!
Zinu, ka viss sākas no sevis un tiri piri, bet kā reāli sevi iemīlēt? Pašlaik studēju pēdējā bakalauru gadā, strādāju nepilnu slodzi, neteiktu, ka ar darbu baigi apmierināta, bet ir ok. Bet sajūta ir tāda, ka eksistēju, nevis dzīvoju. Esmu pašlaik arī attiecībās, jau gandrīz 3 mēnešus. Sākumā bija grūti noticēt, ka vīrietis, ko noskatīju ir ieinteresēts manī, jo sev likos neinteresantā, pelēkā pele... bet te nu mēs esam kopā. Pašlaik gan ir sākušās problēmas - esmu kļuvusi kašķīgāka, viņš ātri aizsvilstas, pārmet, ka trūkst uzmanības, bet es paralēli tam visam cīnos ar ikdienas rutīnu - uni, darbs, studiju darbi. Esmu nogurusi, izjūtu trauskmi ikdienā un es nevaru būt gana laba draudzene. Ir bailes, ka attiecības varētu izjukt... lai gan negribētu, jo džeks ir tāds ar kuru gribētu veidot nākotni.
Kopumā cik sevi atceros - vienmēr biju perfekcioniste. Arī tagad. Ir ļoti grūti. Studijās pilnīga pakaļa, visas šīs dienas jārukā, bet sakoncentrēties nekam nevaru, jo ir trauksme. Esmu mēģinājusi dzert piparmētru tējas, iet pastaigās un meditēt - nekas nelīdz.
Draugs jau smējās, ka ar mani var nojūgties, jo ikreiz, kad gatavoju viņam ēst, saku, ka nav gan jau labi, man nesanāca, lai gan izēd tukšu šķivi un saka, ka ļoti garšīgi. Nezinu, vienkāŗši esmu prasīga pret sevi. Man nekas nešķiet gana labi.
Visi tādi sīkumi... man vajag līdz kaulam, detaļai precīzi un ideāli izdarīt
ES NEMĀKU DZĪVI VIEGLI TVERT! Katra problēma man izraisa lielu stresu, pat sīkums. Man arī īsti nav draudzeņu vairs, bet pagaidām nealkstu, jo man tam nebūtu laika.... es neprotu socializēties un esmu ļoti kautrīga.
Ja jūs zinātu kādu stresu man sagādā piezvanīt kādam pa telefonu! It kā šķiet nu sīkums, kas var noiet greizi? Bet man tas process neiet pie dūšas.
Un izskata ziņā, labi, neesmu bumbiņa, bet tik daudz kompleksu - gribētos lielāku dibenu, mazāku vēderiņu, garāku augumu, skaistāku degunu un ko tik vēl ne.
Nezinu, sajūa, ka nekad nebūšu ar sevi mierā. Gribētos tādu harmoniju, kur es varu pateikt sev spogulī :""Esmu skaista!""; ''Es esmu lieliska sieviete"", bet nevaru... jo tā nedomāju. Nevaru brīvdienas aiziet šopingā, jo tā gribas, jo galvā dun doma: tev tik daudz darbu.. un tad sanāk eksistēt, negūt prieku. Saprotu, ka dzīvē svarīgākas lietas par atzīmēm studijās vai neveiksmīgu dienu darbā, bet grūti sev to iestāstīt, jo katra neveiksme liek justies kā lūzerim.
Atvainojos, ka tik gari... vienkārši pārdomas... citi ir tik augstprātīgi, citi pamatoti lepni par sevi, bet es jūtos kā niecība
315
