Pati, kopš sevi atceros, vienmēr esmu zinājusi, ka bērnus nevēlos. Šajā ziņā joprojām nekas nav mainījies. Līdz ar to, ņemot vērā to, ka pati bērnus nevēlos, vienmēr teicu, ka nekad netikšos ar vīrieti, kuram ir bērni. Ne tikai tāpēc, ka negribētu lai man būtu jāiesaistās kāda bērna dzīvē, bet arī tāpēc, ka, kā tolaik teicu, ja reiz vīrietis kaut kādā dzīves momentā ir izjutis vēlmi pēc bērniem un kļuvis par tēvu, man ar tādu cilvēku nekad nebūs pa ceļam, jo pati tādu vēlmi neesmu jutusi nekad. Bet, kā saka, cilvēks plāno, Dievs dara. Tā nu sanāca, ka dzīve mani saveda kopā ar vīrieti, kuram ne tikai ir bērns, bet kurš arī ir tas, kurš šo bērnu audzina, un, lai gan attiecības ar bērna māti ir palikušas draudzīgas, ir šādi tādi apstākļi, kuru dēļ tieši vīrietis ir tas pie kura šis bērns dzīvo un tieši vīrietis ir tas, kurš pilnībā audzina bērnu. Jā, dzīve ir mainījusies, bet, man par pārsteigumu, noteikti ne uz slikto pusi. Tieši otrādi. Iepazīšanās ar bērnu notika ļoti lēnām, pakāpeniski, bet tagad jau ir panākts tas moments, kad varam atpūsties trijatā un bērns mani uztver kā tēta draudzeni, ne vairs tikai kā kaut kādu nepazīstamu tanti, kura viņam grib atņemt tēti (sākumā tā bija, jo bērns vēl salīdzinoši mazs, bet tomēr arī pietiekami liels, lai saprastu kas un kā). Neskatoties uz to, ka bērns visu laiku ir ar mums un līdz ar to daudz laika pavadām kopā, tomēr spējam visu izkārtot arī tā, lai sanāktu laiku pavadīt arī divatā. Nekad nebiju domājusi, ka būšu tādās attiecībās, bet, man par lielu pārsteigumu, viss ir forši. Un, jā, protams, lielu lomu visā spēlē jūtas. Manā gadījumā tā ir liela mīlestība. Un, ja ir mīlestība, tad līdz ar to mainās domas par daudzām lietām par kurām agrāk teicu, ka "es jau nekad".
2288
