Sveikas, dāmas!
Mans vīrs ir augstas klases interjera dizaineris ar ļoti modernu redzējumu par mūsdienīgu dzīvojamo un ofisa telpu iekārtojumu. Izglītības ieguves laikos un profesionālajā attīstībā ļoti ietekmējies no futūrisma un sirreālisma, īpaši Salvadora Dalī dzīves darba. Daudz piedalījies pasaules vadošo interjeristu forumos un konferencēs.
Pirms gada iegādājāmies saulainu dzīvokli ar nelielu terasi Rīgas klusajā centrā. Un vīrs ķērās klāt mūsu ģimenes sapņu dzīvokļa izveidei. Pilnībā tika izņemtas visas sienas, vīrs norādīja skaidri- nākotnes dzīvoklis ir atvērta tipa studio.
Tas tika izveidots patiešām avangarda stilā, ergonomiski savienojot virtuves daļu ar bāru un nelielu ēdamo telpu, viesu zonu, tālākajā plānā atstājot teritoriju mūsu mieram un atpūtai, kā arī abu bērnu rotaļām un naktsmieram.
Taču viena lieta mani pārsteidza, un tikai tagad lēnām sāku to saprast un pieņemt. Jā, arī tualete ar podu ir atvērtajā zonā. Tāpat arī divi pisuāri pie sienas - viens vidējā augstumā netālu no mūsu guļamzonas, kā arī viens zemāks dēlu vajadzībām viņu teritorijā.
Attiecīgi, visa veida nokārtošanās notiek atklātā zonā. Vīrs skaidro, ka pie tā ir jāsāk pierast. Pakāpeniski šī prakse ienāks visur modernos dzīvokļos, vēlāk arī ofisos, kultūras iestādēs, parlamentā un pat pilsētvidē. Ir jāsaprot, ka sabiedrība kļūst arvien caurspīdīgāka, zūd aizspriedumi, kā arī pārapdzīvotības apstākļos teritorija ir jāizmanto maksimāli efektīvi. Bet sienas vienmēr samazina reāli izmantojamo teritoriju aktivitātēm.
Saprotams, sākumā bija savdabīgi brokastot ar karstmaizītēm un kafiju, un reizē pārspriest dienas plānus ar pāris metrus attālumā uz poda sēdošo vīru, kurš īpašā papīrgrozā ievieto izlietoto tualates papīru pēc defekācijas.
Par laimi vīrs piekrita virs poda no griestiem pievilkt tvaika nosūcēju.
Joprojām ir nedaudz jocīgi, taču jāpiekrīt, ka ģimenes ietvaros tas ir ērti, nav procesu nepārtrauktība, kārtojot dabiskās vajadzības ir iespēja turpināt skatīties TV, komunicēt ar ģimenes locekļiem utt.
Sarežģītas ir situācijas, kad pie mums atnāk viesi. Nesen vīram bija apaļa jubileja, un mēs uzņēmām aptuveni 15 viesus. Ievēroju, ka neviens no viesiem neizmantoja tualetes zonu (tur ir vēl arī atvērts bidē un stāva izlietne), lai gan viesi izteica pozitīvus komentārus par izdomu un piekrītoši maja ar galvu vīra aizrautīgajam stāstījumam par šādas pieejas nākotni.
Taču bija problēma ar vīratēvu, kurš sirgst ar Krona slimību, un viņam vēdera iziešana ir akūta un bieža nepieciešamība. Bet viņš pēc savas dabas ir konservatīvs veco laiku cilvēks. Pēc maltītes, kurā servēju spāņu zupu un sīpolu siteni, vīra tēvs ilgi turējās, taču vienā brīdī nespēja izturēt un strauji devās uz atvērto tualetes zonu. Un tad es ievēroju, ka viņam bija ļoti neērti no viesiem, viņš bija nosarcis. Vīrs ar viņu centās draudzīgi sarunāties un uzmundrināt tā procesa laikā, taču, šķiet, tas īpaši nepalīdzēja. Arī viesu vidū bija samulsums, jo cilvēkiem iedarbojās empātija. Tāpat arī tvaika nosūcēja darbs šajā gadījumā bija neefektīvs, ko apkārtējie nevarēja nepamanīt un nesajust. Daudzi ar kokteiļiem un savām porcijām centās pārvietoties tālāk no viesu zonas, kuras tuvumā atradās vīratēvs.
Ir pilnīgi skaidrs, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem jauno realitāti būs ļoti grūti pieņemt.
Ko jūs domājat par jaunajām interjera tendencēm pilnībā atvērtās pieejas virzienā?