Pienācis arī man tas laiks, kad attiecības iestājusies konkrēta rutīna. Esam kopā nedaudz vairāk kā gadu. Agrāk bijām labākie draugi. Bet jau ilgi jūtos tā, ka attiecības nevis piedeva, bet kaut kādā mērā nogurdinājums. Dzīvojam kopā. Visi ikdienas darbi, katea diena kopā un man prasās pabūt vienai. Studiju/darba dēļ nevaru nekur aizceļot, reizem oēc darba izmetu līkumiņu pa pilsetu pastaigas veidā, pirms pāris mēnešiem biju šopingā :D(vienkārši mēs parasti katru nedēļas nogali ar draugu pavadām kopā vai es braucu pie savien vecākiem), bet man skiet emocijas notrillinājušās - es nejutu kā kadreiz to iemīlēšanos un vēlmi pavadīt ar otru daudz vai visu laiku, tiesi otradi - skiet, ka jau apnikusi rutīna, visi tie majas darbini, kas jadara, vakari kopā utml.
Un man par to runāt ar vīrieti. Bail, ka pārpratis, jo šķirties netaisos. Bet... nav vienkarsi emocionālas piesaistes... gribetos kā kadreiz ejot uz randiņiem to satraukumu, taurenis vedera, bet tagas ir vienkaris sajuta - es esmu pieradusi pie cilveka. Man ir komfortabli vina kompanija, bet baigas milestibas sajutas nav. Lai cik launi neskanētu, skiet, ka bez emocijam varetu ari aiziet no attiecibam, tikai atminas liktu par sevu manīt....