Vai jūs ticiet, ka liktenis katram cilvēkam ir dots tikai viens vienīgs, un to nekā nevar ietekmēt? Vai arī, likteni var "apiet"? Kāpēc tik daudzi nevainīgi cilvēki tiek nogalināti, saslimst pēkšņi ar retām, neizārstējamām slimībām, bet oligarhi, pedofīli, augsta amata cilvēki, kas nodarbojušies dzīvē ar cilvēku tirdzniecību, dzīvo līdz cienījamam vecumam?
Katrs pats nosaka savu likteni. Ja kādam liekas, ka bagātie cilvēki un oligarhi mazāk slimo nekā vienkāršie ļaudis, manuprāt, izskaidrojums ir pavisam vienkāršs - bagāto cilvēku proporcija pret vienkāršo cilvēku masām ir niecīga, tāpēc var rasties iespaids, ka viņiem onkoloģiskās saslimšanas un citas bēdas iet secen. Bet tā nav. Arī bagātie slimo un visa viņu nauda nespēj viņus glābt.
Es tomēr kaut kādā veidā ticu liktenim, bet kā tu minēji, manuprāt, to var apiet izmantojot iespējas. Tas ir tāpat kā sēdēt dīvānā un domāt, ka nekas nesanāk, jo neko nedari. Šis tāds ļoti filozofisks jautājums. Citi domā, ka Dievs visu atrisina, citi tik liktenim, citi tic sev un tver iespējas. Kā tur beigās ir - kurš to lai zina :D
Vai jūs ticiet, ka liktenis katram cilvēkam ir dots tikai viens vienīgs, un to nekā nevar ietekmēt?
Neticu nekam pārdabiskam, un liktenis laikam jau ietilpst tajā kategorijā, tādēļ neticu. Nu tā, ka vispār ne. Bet nav arī gluži tā, ka dzīve vienmēr ir atkarīga no paša, jo, piemēram, cilvēkam ar kādām iedzimtām slimībām nebūs tādu iespēju kā veselam cilvēkam, grozies kā gribi. Bet arī tas, ka kāds piedzimst slims, manā skatījumā ir vienkārši bioloģija nevis liktenis.
1934
