Man agrāk tik ļoti bija svarīgi būt patstāvīgai.
Vasarās sāku strādāt no 12 gadu vecuma. Kamēr citi jaunieši gāja uz jūru sauļoties, es tirgoju zemenes vai mazgāju hotelī podus. Tad, kad sāku studēt, uzreiz meklēju darbu, par viesmīli skraidīju un par pārdevēju apģērbu veikalā strādāju. Nē, nebija tā ka vecāki man spiestu to darīt vai nevarētu finansiāli atbalstīt, man vienkārši gribējās to patstāvīguma sajūtu un vairāk kapeiciņu makā. Tagad uz to atskatoties, nedomāju, ka tas bija baigi labi. Būtu iztikusi bez daudzām materiālām lietām, un vairāk bērnību pabaudījusi, un vēlāk, augstskolu nekavējusi, jo 100 % ar darbu studijas savienot nekad nevar. A vot man gribējās prom no vecākiem uz Rīgu, savukārt, Rīgas kojas nešķita stilīgi, darīju visu, lai tiktu prom gan no turienes, gan turienes, vajadzēja vismaz savu īrēto dzīvokli, labas drēbes, kosmētiku utt. Kāpēc tas nebija labi? Jo nu savos 30 + esmu slinka palikusi, vairs negribu kustināt savu paka*u papildinākumu dēļ, lai gan iespējas ir. To darba enerģiju iztērēju "jaunībā", un tagad max gribu plūst pa dzīvi, neiespringstot, atpūsties. Nē strādāt jau strādāju un tā, darbs patīk, bet man vairs nav tās motivācijas un darba spara kas agrāk, lai censtos pelnīt vairāk un kāpt augšup pa karjeras kāpnēm sveša cilvēka uzņēmumā. Bet pašai savs bizness arī nav mans lielais sapnis, jo apzinos, ka es vairāk radošais tips kā business woman, un beigās tur čuš var sanākt. Vot tāds mans stāsts par pastāvību.
Tā ka neuzskatu, ka aiziet kādu brīdi atpakaļ pie vecākiem ir solis back. Normaļna. Labāk tā nekā trakot un tēlot baigi "lielo", ja pašai ūdens smeļas mutē. It sevišķi šajos laikos. Lai gan grūtības arī norūda.. ej nu sazini, kāds katram tas pareizais ceļš.
45
