Attiecības ar vecākiem

Personīgi man ir labas attiecības ar vecākiem.
Bijām 3 bērni ģimenē - māsa un 2 brāļi (tagad jau katrs dzīvojam atsevišķi), pret visiem 3 vecāku attieksme bija vienāda. Mums ir 20+ vecums, varētu teikt, ka esam audzināti nedaudz pēc Padomju laika metodēm.
Nebijām izlutināti, bet tajā pašā laikā nebijām arī audzināti skarbi. Protams, par ļoti sliktiem darbiem sanāca iepazīties ar siksnu/jostu kā nu katrs sauc, bet tas bija ļoti reti.
Runājot par to ka dzīvojam : varētu teikt, ka bijām vidusmēra ģimene, dzīvojam privātmājā, bija auto, ik pa laikam ceļojām. Vecāki nebija super-turīgi, bet ļoti daudz ko darīja mūsu dēļ.
Runājot par finansiālo atbalstu vecākiem - mēs, visi 3 bērni, palīdzam vecākiem finansiāli, ja tas ir nepieciešams, jo uzskatām, ka ir jāpalīdz saviem vecākiem. Protams, mēs nemaksājam viņu rēķinus, bet iedodam naudu, ja ir nepieciešams, ik pa laikam uzdāvinam kādas dāvanas, jo viņi to ir pelnījuši. (Tagad plānojam uzdāvināt ceļojumu uz Gruziju, jo tas ir viņu sapnis).

Normālas attiecības. Lielākā daļa teiktu, ka nevar izvēlēties starp vecākiem, bet es varu droši pateikt, ka tēvu mīlu vairāk. Ar to negribu teikt, ka nemīlu māti, bet tēvs manā labā darījis daudz vairāk.
Augot man vairāk atļāva nekā aizliedza. Fiziski sodīta nekad neesmu bijusi, bet bija lietas, kas tika stingri kontrolētas, piemēram, skolas darbi. Izglītība bija viena no lietām, ar ko vecāki neākstījās.
Bērniem būtu iespēju robežās jāpalīdz vecākiem, ja vecāki nespēj paši sev nodrošināt normālu dzīvi vecuma, slimības, u.c. iemeslu dēļ.

Bērnība bija laimīga, lai gan bija grūti laiki, bija brīži kad nebija ko ēst, ēdam mannu ar ūdeni, auzu pārslas ar ūdeni, bija laiks kad dzīvojām tumsā, jo atslēdza elektrību, bija laiks kad mēs mazi bērni dzīvojām vieni, jo vecāki strādāja citā pilsētā, lai saņemtu kaut cik normālu algu. Agri kļuvām patstāvīgi, gados 7-8 jau stāvēju pie plīts un mazgāju ar rokām veļu, bet tā pat nevaru sūdzēties. Attiecības ar vecākiem ir labas. Vecāki izšķīrās jau sen, bet ir palikuši ļoti labi draugi un tas ir pats labākais kas var būt. Mammīti es uzskatu par ļoti stipru sievieti, jo tajā laikā viņa lielākoties vilka visu viena pati, cīnījās, pelnīja naudu, pati bieži neēda lai lai tikai mums paliktu vairāk, tētis arī palīdzēja , bet nu reti, ļoti reti… Kā mūs audzināja? Varēja uzšaut ar slotas kātu kad mēs bērni savā starpā kavāmies. un redz, izaugām normāli cilvēki, viss ok. 😁 Es palīdzu mammai finansiāli, jo viņa ir cīnījusies lai mūs izaudzinātu, lai mēs būtu paēduši un dzīvotu komfortā, es uzskatu to kā pienākumu. Viņa mūs uzaudzināja, tad nu tagad es varu mammai atvieglot dzīvi un palīdzēt finansiāli, lai gan viņa to nelūdz.

Vai uzskatāt ka bērniem izaugot ir jāpalīdz vecākiem finansiāli ?

Uzskatu,ka bērni saviem vecākiem neko nav parādā. Ja ir iespēja palīdzēt un to dara - lieliski!

Nekomentēšu bērnību, nebija tā labākā. Bet jebkurā gadījumā, neuzskatu, ka bērniem ir pienākums palīdzēt vecākiem. It īpaši, ja tā negatīvi ietekmē pašu bērnu dzīvi.

Bērnībā bija stingri. Līdz kādiem 16-17 gadiem mājās bija jābūt 22 un nekādu atrunu. Pēc tiem 18 un uz 19 jau palaida, kad sāku studēt. Nekad arī nepievīlu viņus tādā ziņā, ka nenācu mājās reibumā vai ko smēķējusi. Tāpat biju mājās darba dienās laicīgi, pa brīvdienām kādu reizi uz tiem 1-2 naktī, nekad nebiju iepinusies kaut kādās nepatikšanās ar policiju vai tamlīdzīgi.
Bērniba bija laimīga. Ņēmos pa lauku. No vecāku puses viss bija, tikai biju ļoti atstumts bērns un bieži ņirgājās arī skolas laikos, kad sāku studēt viss arī mainījās. Parādījās īsti draugi, savas nodarbes, intereses,hobiji.
Vecāki ik pa laikam palīdz ja ļoti vajag. Domāju, kad būšu pilnīgi finansiāli stabils cilvēks, tad arī palīdzēšu vecākiem, varbūt ne palīdzēšu,bet iepriecināšu viņus ar kādu ceļojumu, pasākumiem utt., neuzskatu ka tas ir obligāti visiem jādara, bet esmu pateicīga, ka viss vienmēr ir bijis un gribu viņus iepriecināt un palutināt

Man bija laimiga bērnība, līdz pusaudžu vecumam, kad saku taisīt problemas.
Attiecibas ar vecākiem ir bijušas arī pa kādai problēmai kādreiz, bet kopumā ļoti labas.
Abi vecāki ir turīgi un mana nauda viņus neinterese.

Tam kurām bērnībā bija grūtāk ģimenē ar naudām, kā jūs tas ir iespaidojis šodien? Jūs esat taupīgas, jo zināt naudas vērtību vai tomēr šķērdētājas, jo bērnībā daudz ko nesaņēmāt un tagad kad sava nauda tad tērējat un netaupāt neko?

Sophi @ 14.02.2022 17:42

Tam kurām bērnībā bija grūtāk ģimenē ar naudām, kā jūs tas ir iespaidojis šodien? Jūs esat taupīgas, jo zināt naudas vērtību vai tomēr šķērdētājas, jo bērnībā daudz ko nesaņēmāt un tagad kad sava nauda tad tērējat un netaupāt neko?

Nuuu es teiktu, ka esmu vairāk tā pa vidu , cenšos nekad nemest pārtiku ārā, vienmēr cenšos visu izlietot un apēst laicīgi, varu uztaisīt pusdienas priekš trim dienām, neesmu izlepusi. Vienkārši roka neceļas mest āra. Izvērtēju arī to ko man vajag un nevajag, nevajadzīgas lietas un štruntus nepērku, bet tajā pašā laikā varu aiziet shopingā un vienā reize notērēt pie 300£ tikai tīri tā apģērbs un citas skaistuma lietas, sev netaupu.

Attiecības ar vecākiem ir labas un tuvas,tuvākas ir ar mammu,vecāki izšķīrās,kad man bija 18g.,māsa,brālis bij mazāki.
Regulāri ciemojamies,braucam atpūtā uz laukiem diezgan bieži,sazvanamies arī regulāri,brīvi var pļāpāt par viskko un arī palīdzību nekad neatteiks.
Manu meitu regulāri ņēma brīvlaikos pie sevis uz laukiem pa vasarām.
Bērnība bij laba,šur tur bij stingra audzināšana,šur tur ļāva vaļu.
Nedzīvojām šiki,bij bieži arī grūtāki laiki,bet paši dzko audzējām dārzā,bij vienmēr pagrabs pilns ar labumiem,bet dārzi ar bij daudz jāravē 😁

Sophi @ 14.02.2022 17:42

Tam kurām bērnībā bija grūtāk ģimenē ar naudām, kā jūs tas ir iespaidojis šodien? Jūs esat taupīgas, jo zināt naudas vērtību vai tomēr šķērdētājas, jo bērnībā daudz ko nesaņēmāt un tagad kad sava nauda tad tērējat un netaupāt neko?

Kad sāku pati strādāt,par pirmo algu sapirku viskko,ko sirds kāroja 😁
jo vecāki ne vienmēr varēja visu nopirkt.
Taupīga esmu uz pārtiku,tas man no bērnības ir,ka nevar mest ārā.
Arī izvērtēju,ko vajag šobrīd pirkt,ko var atlikt uz vēlāku laiku.

Bērnība nebija tā labākā, tas arī viss, ko komentēšu šajā sakarā.
Bet vairāk gribēju atbildēt uz šo :

Sophi @ 14.02.2022 17:42

Tam kurām bērnībā bija grūtāk ģimenē ar naudām, kā jūs tas ir iespaidojis šodien? Jūs esat taupīgas, jo zināt naudas vērtību vai tomēr šķērdētājas, jo bērnībā daudz ko nesaņēmāt un tagad kad sava nauda tad tērējat un netaupāt neko?

Es esmu tajā "nabadzīgo ģimeņu" sarakstā. Patstāvīgs naudas trūkums man iemācijis, ka laime nerodas naudā. Tā rodas sajūtās. Un arī tagad, es pelnu ļoti labi, es varu atļauties to, ko nekad nedomāju, ka varēšu. Bet nav tas prieks, jo manai dvēselei tas piepildijums nerodas ar jaunām mantām.
Es teiktu, ka esmu taupīga. Tajā pat laikā, ik pa retam sevi iepriecinu. Bet pamatā es mēdzu ļoti izsvērt, vai man tiešām to vajag iegādāties vai nē. Bet tas, lielākoties, sava pašmērķa labad.

Sophi @ 14.02.2022 11:25

Kādas ir jūsu attiecības ar jūsu vecākiem? Kāda bija jūsu bērnība? Kā vecāki jūs audzināja, skarbi vai tomēr augāt visatļautībā? Vai uzskatāt ka bērniem izaugot ir jāpalīdz vecākiem finansiāli ?

Attiecības ir labas. Bērnībā ir gājis visādi, ir dzīvots diezgan bagāti un ir bijuši arī skarbi laiki pārtiekot tikai no pašu audzētiem kartupeļiem. Vecāki mani audzināja kā vecākiem tas ir jādara, mācīja ikdienas lietas, visatļautība nebija atļauta, bija noteiktā laikā jābūt mājās, aiz sevis trauki jānomazgā, jāpalīdz mājas lietās. Kopš bērnības pēc skolas vienmēr gāju palīdzēt strādāt dažādus darbus gan mammai, gan tētim, saņemot par to savu naudu, kuru krāju un pirku sev visādas mantas, gardumus, drēbes.
Bērniem ir jāpalīdz saviem vecākiem, tas ir tikai normāli. Kam tad vēl citam palīdzēsi, ja ne savam tuvākajam? Vecāki paši var atļauties visu nopirkt šobrīd, bet man patīk viņus iepriecināt ar smaržām, jauniem telefoniem, ceļojumiem. Vienmēr ieklausos, ja viņi savā starpā par kaut ko runā, ka vajadzētu kaut kad nopirkt, es aizbraucu un nopērku un uzdāvinu. Kārtoju arī vecāku ikdienas lietas, auto apdrošināšanas, dažādi rēķini, juridiskas lietas ikdienas sadzīvē, utt. Mūsu ģimenē tā pieņemts, ka visi viens otram palīdzam bez prasīšanas. Ja kāds redz, ka kaut ko vajag, tad negaida kad pajautās, bet uzreiz piedāvā pats.

Sophi @ 14.02.2022 17:42

Tam kurām bērnībā bija grūtāk ģimenē ar naudām, kā jūs tas ir iespaidojis šodien? Jūs esat taupīgas, jo zināt naudas vērtību vai tomēr šķērdētājas, jo bērnībā daudz ko nesaņēmāt un tagad kad sava nauda tad tērējat un netaupāt neko?

Es esmu taupīga un šobrīd domāju piecus gadus uz priekšu. Veidoju uzkrājumus. Bērnībā ir nācies piedzīvot pāreju no labas un pārtikušas dzīves uz pliku kartupeļu ēšanu varāku mēnešu garumā. Tas man arī ir iemācījis netērēt naudu pa labi un pa kreisi pērkot nevajadzīgus sūdus, kurus patiesībā nemaz nevajag. Neesmu lietu vācēja. Neesmu zīmolu vergs. Pērku kvalitatīvas lietas, kuras kalpo gadiem. Kaut ko pērkot, desmit reizes pārdomāju vai man to tiešām vajag, lielākoties izrādās, ka nevajag. Ir ļoti labs veids kā saprast vai esi sapircis sev nevajadzīgas lietas - paņem visas mantas, kuras nelieto, saliec vienā istabas stūrī kastēs, pēc pusgada paskaties vai kādu no šīm mantām esi izmantojis, lielākoties tās mantas turpat arī stāv un krājas ar putekļiem.

Es augu divatā ar mammu. attiecības pārsvarā bija labas, pusaudžu gados sliktākas, jo es nebiju paklausīgais un mierīgais bērns. Laidos tusēt bez atļaujas regulāri utt.
Tagad attiecības ir pavisam labas.
Finansiāli mēs nekādas bagātās nebijām, nevarēja atļauties visu ko gribas, bet nu bads arī nebija. Tagad finanšu situācija ir labāka gan mammai, gan man. Bet ja vajadzētu tad es protams palīdzētu finansiāli, cik nu pati varētu atļauties.
Un vai tas, ka nevarējām visu atļauties, ir ietekmējis mani - nezinu. Par taupīgu sevi nevarētu nosaukt, bet dārgas mantas, bez kurām varu iztikt vai dabūt letāk, arī nepērku.

Es teiktu, ka bērnība bija laba. Tik mammai daudz neveicās dzīvē, kas daudz reiz izsita no līdzsvara viņu pašu. Bet mamma bija karjeras sieviete. Tēvu viņa pameta, kad man bija viens gads. Kopā esam trīs māsas. Es videjā. Lai gan mammai bērnība bija drausmīga, pret mums viņa bija lieliska. Ļāva mums būt bērniem, nebija visatļautiba, bet nebija arī pēršanas, kliegšanas utt. Atceros, ka daudz runājām, izrunājām katrs savu sāpi. Uzklausīja. Arī tagad man ar mammu ir lieliskas attiecības.
Par finansēm. Nedomāju, ka bērniem ir jāuztur vecāki. Bet tīri pēc mīlestības. Ja ir sirdī ko nopirkt, tad nopirkt. Tāpat palīdzēt ar naudu, ja ir tāda vajadzība. Neredzu šo vispār kā diskusiju. Ja ģimene , tad ģimene. Palīdz kā var. Te gan nelieku vienā kastē vecākus, kas ir sitēji, ļauni, toksiski utt. Tādi nav pelnījuši pilnīgi neko.

Vecāki bija alkoholiķi, kas dzīvoja parādos, bet bija arī daudz mīlestības un vērtīgas zināšanas, kas tika nodotas un attieksme pret dzīvi, kas bija veselīga. Kamēr, protams, alkoholisms nekļuva par noteicošo faktoru dzīvē. Tēvs ir miris - man bija vienalga. Ar māti nerunāju, ne tāpēc, ka būtu dusmīga, bet tāpēc, ka nav par ko. Attiecības ir iznīcinātas.

Sophi @ 14.02.2022 17:42

Tam kurām bērnībā bija grūtāk ģimenē ar naudām, kā jūs tas ir iespaidojis šodien? Jūs esat taupīgas, jo zināt naudas vērtību vai tomēr šķērdētājas, jo bērnībā daudz ko nesaņēmāt un tagad kad sava nauda tad tērējat un netaupāt neko?

Šis ir par mani! Ne gluži dzīvojām nabadzībā, bet daudz naudas man nedeva un šobrīd, būdama 25 gadus veca, es reāli nemāku apieties ar naudu :D Ienāk alga un es 3 dienu laikā visu iztērēju. Mani visu laiku nepamet sajūta, ka man kāds atņems manu naudu 😬
Attiecības ar vecākiem ir sliktas. Pareizāk sakot, viņu nav. Nekomunicēju ne ar vienu, ne ar otru, lai gan visu sveiki veseli, dzīvojam vienā pilsētā :D
Māte manipulātors, kad šķīrās no tēva, piedzina alimentus, tiesājās un beigās vēl visu apgrieza tā, ka es to vēlējos un pati par to prasīju savos 16 gados. Kopš tā laika tēvs uz mani apvainojies un es biju mēģinājusi izskaidrot, ka tā nav mana vaina, it kā izlīgām, bet tāpat kontaktēties ar mani nevēlās un es neuzstāju. Abi pieauguši cilvēki, bet dara pilnīgāko sūdu un esmu pieņēmusi lēmumu izvairīties no kontakta ar viņiem. Stulbi cilvēki. Paldies par dzīvību, protams, bet neko vairāk. Vēl īsumā par manu bērnību - atklāti stāstīja man, ka nebiju gaidīta, po zaļotu, tā teikt sanāca. Vēl māte bija krāpusi tēvu un rezultātā pabira mūsu ģimene. Nu un tas stāsts par tiesāšanos alimentu dēļ, kaut gan tēvs bija ar mieru "pa labam" visu nokārtot. Nu kaut kā tā... :D

Ģimenē, kur bērns tika mīlēts un cienīts, nav svarīgi bagātibā vai nabadzībā, pieaugušā vecumā bērns gribēs dot vecākiem bez prasīšanas! Tā ir normālās ģimenēs, tur pat nebūs jautājuma ''palīdzēt vai nē''. Bet ja tu esi izturējies pret savu bērnu, kā pret miskasti, vienmēr izvēlējies pudeli vai citas apreibinošās vielas ka prioritāti, mūždien rīkoji scēnas un histērijas, un nedibināji tuvas attiecības ar savu bērnu...nu tur tikai loģiski, ka pieaugušā vecumā bērnam nav nekādas vēlmes iziet uz tuvu kontaktu kur nu vēl atbalstīt materiāli. Ko sēsi to pļausi.

Mans fāčuks dzēra spirtu,
sita manu muteri,
mums nebija kur dzīvot,
bieži nebija ko ēst,
šie periodiski gāja darbā.
šie katru vakaru strīdējās.
Fāters no saimnieciskajiem darbiem nedarīja neko!!!
Beigās fāteri nocēla cita sieviete, kas ir 200 kg. resna. Viņa vēl cīnījās par viņu!!!