Manās acīs stipras sievietes jēdziens nenozīmē "es finansiāli visu varu pati" (jo tikpat labi viņa varbūt jūk prātā bez vīrieša tuvuma un klātbūtnes). Tāpat arī stiprās nešķiet tās, kas velk blakus visās jomās vāju vīrieti... tā drīzāk ir kaut kāda līdzatkarība un pat vājums.
Stiprās arī nešķiet tās ārēji vīrišķīgās, ķipa sievietes ar pau*iem. Aiz tās bravūras bieži slēpjas ļoti ievainojamas dvēseles.
Stipra sieviete šķiet vieda, tāda, kas apzinās savu vērtību, tāda, kas dzīvē iet uz priekšu pretī mērķiem, nebaidīdamās, ko kāds pateiks vai padomās, pat ja sanāks kļūdīties. Bet par pa īstam stipru, manuprāt, var kļūt, tikai izejot cauri kaut kādiem sū*iem dzīvē, norūdoties, un loģiski, tam arī vajadzīgs ir savs briedums. Un visbiežāk arī nervu sistēmai jābūt iedzimti stabilai. Tām, kurām mentālais stāvoklis ir kā kaili vadi, ir grūti stiprām būt.
Pati sevi uzskatu par stipru. Un tomēr attiecību ziņā... viena un pašpietiekama, tas nebūs par mani. Uzskatu, ka this world was made for two. Finansiāli es spētu sevi normāli nodrošināt, ja būtu viena. Emocionāli gan justu tukšumu, jo pēc dabas patīk būt twix batoniņā.
1994
