Es nesaku, ka krievi malači, ka šauj nost ukraiņus, tikai padalos arī ar cita veida videoklipiem, kas, domājams, šajā diskusijā ir atļauts, ja jau reiz diskusija par Krieviju un Ukrainu. Vai tad ne? Bet, protams, protams, tie visi ir safabricēti. Skaidrs.
Te vēl nesen kāds komentārā minēja, ka pati esmu krievu tautības. Nē, cik nu tālu esmu pētījusi savu dzimtas koku, senčos vieni vienīgi latvieši bijuši, no krieviem ne miņas. Tomēr esmu savulaik kādu laiku dzīvojusi, strādājusi un studējusi Krievijā, kas man ļāva iepazīt ļoti daudz brīnišķīgu cilvēku. Personīgi vispār nepazinu nevienu, kurš būtu atbalstījis vai balsojis par Putinu, taču, ja kā lielisku piemēru ņemam nesenās Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas, manuprāt, ir naivi domāt, ka krievi patiešām ievēl Putinu vai ka, ja nebūtu Putins, tad vietā nenāktu kāds cits viņam līdzīgais. Kamēr Krievijā, tāpat kā Baltkrievijā, pie varas būs korumpēti ierēdņi un politiķi, un visa valsts sistēma būs, atvainojos, galīgā pa***ā, nedomāju, ka tur jebkad valdīs demokrātija. Līdz ar to es ļoti labi saprotu arī tos, kuri visā šajā situācijā paklusē un nedodas protestos, jo, piedodiet, bet arī es nedotos protestā, ja dzīvotu valstī, kurā mani par dalību protestā var iesēdināt cietumā uz 15 gadiem. Kamēr paši savā ikdienā nesaskaramies ar kaut ko tādu, jo dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī, protams, ir ļoti viegli spriest par to, ko darīt tiem pārējiem. Tagad daudzi mani krievu draugi interesējas par iespējām dzīvot un strādāt citā valstī. Pārmet paši sev, ka nepārcēlās jau ātrāk, taču vienmēr bija licies, ka viss jau būs labi, nāks labāki laiki. Tagad, kad vairs nespēj sadzīvot ar notiekošo, meklē iespējas doties prom, bet, paskat, apkārt netrūkst gana daudz to, kuri saka, ka viņiem jānosprāgst, ka viņi visi ir vainīgi pie notiekošā Ukrainā, ka visiem jādeg elles liesmās, ka visi viņi nolādēti n-tajās paaudzēs, ka, ha ha ha, tā viņiem vajag, ka utainie okupanti vairs netiks ārā no Krievijas un tā tālāk, un tā joprojām. Un te mēs runājam par valsti, kurā dzīvo aptuveni 145 miljoni (!) iedzīvotāju. Un viņi visi - zīdaiņi, bērni, veci cilvēki tai skaitā - ir vainīgi pie kara un viņi visi jānolād vairākās paaudzēs? Tikai tāpēc, ka pasē sadaļā "tautība" rakstīts "krievs"? Piedodiet, bet šo mans prāts nespēj saprast. Var ienīst tos, kuri dod pavēles un tos, kuri labprātīgi (ar uzsvaru uz vārdu "labprātīgi", jo tajā karā dodas arī jauni muļķa puikas, kuri paši nesaprot kāpēc uz turieni dodas) dodas nogalināt cilvēkus svešā valstī. Manis pēc var ienīst arī kaislīgākos Putina atbalstītājus. Un arī no tiem gan jau daudzi viņu atbalsta vienkārši tāpēc, ka propogandas mašīna ir izdarījusi savu darbiņu un viņi nozombēti līdz tādam līmenim, ka vienkārši netic nekam citam. Taču ar putām uz lūpām vēlēt nāvi un nolādēt visus krievus, ir nožēlojami un ciniski, un tā ir naida runa, kura, diemžēl, nevienu neinteresē, tāpēc, ka tagad jau soda tikai tos, kuri atļaujas pateikt kaut ko sliktu par ukraiņiem, bet ne tos, kuri vēl nāvi visiem krieviem bez izņēmuma. Vai arī vāciešus mēs joprojām nolādam vairākās paaudzēs par kaut ko, ko pirms vairākiem gadu desmitiem izdarīja Hitlers? Nu, tas tā, retorisks jautājums.
Kopš sevi atceros, mani vienmēr ir saistījusi krievu kultūra - mūzika, dzeja, kino, neskaitāmi izcili komponisti, dzejnieki, mākslinieki. Krievu valoda manā uztverē ir viena no skaistākajām valodām pasaulē. Valsts ir bagāta ar skaistiem dabasskatiem, pilna ar sirdssiltiem, brīnišķīgiem, parastiem krievu cilvēkiem, kuri ciemiņam šķīvī ielies karstu zupu, glāzītē - vodočku, bet, kamēr ciemiņš ēdīs, rādīs albumus, pilnus ar melnbaltām fotogrāfijām. Zinu, jo esmu tādus cilvēkus satikusi, esmu ar tādiem runājusi, esmu ar tādiem kopā vodočku dzērusi un, klausīdamās kā vecs onka spēlē akordeonu, klausījusies krievu tantiņas stāstus par viņas jaunību. Tāpēc, lai gan manī netek ne kripatiņas krievu asiņu, es dziļi sevī izjūtu šīs valsts kultūru, mīlu cilvēkus, kurus, tur dzīvodama, savā ceļā sastapu. Un, lai gan man sāp notiekošais Ukrainā (un, nē, es neatbalstu karu un/vai Putinu, ko man te cenšas piekabināt), man sāp arī tas drausmīgais naids, kurš vērsts pret krieviem. Gan šajā diskusijā, kurā vienu tautu ceļ uz goda pjedestāla, bet otru nolād trīs paaudzēs, gan citviet. Ukrainā notiek karš, bet pie mums, paldies Dievam, ne. Tad vismaz nesāksim šeit, Latvijā, karot savā starpā. Ja lādēsim un dusmosimies, tad uz tiem, kuri to pelnījuši. Bet nepaliksim par asinskāriem suņiem, kuri gatavi viens otram rīkli pārgrauzt, tikai tāpēc, ka kādam tautība "nepareizā" vai viedoklis neapmierina. Ja reiz esam par mieru, tad arī cenšamies būt par mieru. Un ne tikai tad, kad jāatbalsta Ukraina, bet arī tad, kad jābūt cilvēkiem un cilvēcīgi jāizturas vienam pret otru. Būsim "Par mieru!" ne tikai vārdos, bet arī darbos.
Lai visām/iem jauks vakars!
2019
