Sveiciens!
Mans draugs mani faktiski ir nostādījis izvēles priekšā - rupji runājot - vai nu viņš, vai nu manas intereses.
Par visu pēc kārtas. Šogad būs jau 7 gadi, kopš esam kopā. Pagājušā gada pavasarī viņš mani bildināja un īsi pēc bildinājuma domājām, ka šogad vasarā precēsimies. Viņš arī baigi "safanojās" - apmēram, apprecēsimies, tad jau jādomā arī par ģimenes pieaugumu, sak., "vecums jau arī sāk spiest" (man 28, viņam 34) un negribas būt par vecu sencīti savam sīkajam.
Taču ir viens "bet". Es sāku saprast par to, ka vēl gribu izskrieties. Gribētos vēl kādus divus trīs gadus vienkārši paballēties ar draudzenēm, bezrūpīgi atpūsties, jo nu saprotam paši - pēdējie divi gadi ir bijuši mokoši visas tās pandēmijas dēļ, tāpēc - ceru, ka drīzumā ierobežojumi tiks atcelti un tad gribas atlaist bremzes.
Ar kāzām jau arī - precēties gribas, bet... Ne šogad. Tāpēc, aizbildinoties ar pandēmijas ierobežojumiem utt., idejiski kāzas ir pārceltas uz nākamo gadu.
Nu jā - man sanāca strīds ar manu draugu. Kad viņam pateicu par to, ka gribu vēl paballēties un izklaidēties, mans puisis sāka uz mani skatīties tā kā uz tādu "ķerto" - viņš saka, ka "tev taču tūlīt 30, jāsāk jau domāt par kaut kādu noenkurošanos". Un uzstāj uz to, ko iepriekš runājām. Jā, jā! Saprotu - kad vēl bijām tikko iemīlējušies, tad runājām, ka gribētos kādu sīko līdz viņa 30, un man arī bija rozā brilles, bet... Es negribu nekādus sīkos vēl vismaz gadus piecus! Gribu paballēties, gribu kādā brīdī kaut ko pamācīties, pastudēt. Kāpēc viņš domā tikai par sevi un to, ka "man jau ceturtais gadu desmits, cik tad vēl vilks garumā"!?
Man negribas strīdēties ar viņu, taču nezinu, ko darīt. Vienkārši - gribu izskrieties pēc visa šitā pandēmijas murga un nedomāt ne par kādām ģimenēm un tamlīdzīgi.
Ko jūs ieteiktu?
16
