Ienīstu savu darbu.

Ko jūs reāli darītu manā vietā?
Es ienīstu savu darbu. Strādāju vietā kur ir jāstrādā ļoti ātri un darbs ir fizisks 12 h maiņas
Par algu nesūdzos. Saņemu labi ap 1200 uz rokas jau pirmajā nostrādātajā mēnesī un ir iespēja nopelnīt 2k nākotnē. Uzņēmums ir nenormāli bagāts un krūts ar visām jaunākajām tehnoloģijām. Nestrādāju tur ilgi 6 mēn no kuriem 4 mēn biju uz slimības lapas. Neesmu no Rīgas, Rīgā nav ne draugu, ne ģimenes pie kuras braukt.
Nesen atgriezos darbā pēc slimības lapas. Nu nenormāli grūti ir iesākt. Vakarā mugura lūzt uz pusēm un nākamajā dienā nevarēju vairs no gultas piecelties.
Kaut kā tos divus mēnešus kad strādāju tur likās tik forši, viss tik viegli man pašai par lielu pārsteigumu likās ka esmu atradusi savu īsto vietu. Tad bija jāiet uz operāciju, 4 mēnešus burtiski nogulēju gultā un skatījos Netflix caurām dienām un grauzu čipsus. Tā kā slimoju ar depresiju un lietoju medikamentus ikdienā, veselība uzlabojās pa šiem 4 mēn, jo paralēli strādāju ar savu iekšējo stāvokli. Tiešām likās ka viss iet uz augšu
Kad aizgāju uz darbu viss likās tik pretīgs un jūtos kā vergs un piespiedu kārtā jāiet. Narvienu nekomunicēju tur un ka tik ātrāk pazust no citu redzesloka
Starp citu, es kopā ar savu vīru strādāju un abi kopā dzīvojam darba dzīvoklī. Un pēc savām maiņām braucam prom 160 km uz lauku viensētu
Pēdējo reizi vispār priekšnieks kā ar bomi pa galvu. Visu laiku mums vieniem bija divistabu dzīvoklis, viss foršs izremontēts pēc jaunākajām tehnoloģijām un trendiem. Dzīvoklis pieder kompānijai tā kā mums nav nekādas teikšanas
A viņš pateica ka mums otrā istabā kaimiņi ārzemnieki būs uz neilgu laiku. Max 2 mēn .Man tas bija absolūts šoks jo esmu ļoti introverta, man nepatīk sveši cilvēki un kā angļi saka esmu ļoti discreet. Man bija nervu sabrukums un domāju ka ātrie būs jāsauc.
Es to visu teicu savam vīram ka jūtos dzīvotu kā metro stacijā. Visi nāk un iet kas grib pa to dzīvokli. Nafigam man jādzīvo kā atkritumam
Zin ko viņš man pateica, viņš pateica ka dzīvosim kā atkritumi ja atkal šo labi apmaksāto zaudēsim un būs jāpārceļas atkal uz mājām kur nav nekāda darba un izaugsmes iespēju.
Jūtos vainīga jo 4 mēn nosēdēju uz lapas, vienu dienu aizgāju, nobesijos, no rīta pamodos mugura sāp un atkal neaizgāju.
Nav reāli variantu. Jācīnās, jo mums katram ir pa mašīnai (man ir divas) kuras ir jāmaksā kredītā un ja kaut viens no mums aizies prom no tā darba tad būs jāvācas ārā tas kurš aizies. Kur braukt arī nav kur. Gribētos uz Rīgu braukt. Dzīvokļu īres ir kosmosā un vēl visi rēķini jāmaksā bankrotēsim ātri.
Nezinu. Man vienkārši gribas pazust. Ir tāda depresija ka vairs neceļos no gultas augšā un neeju vairs pat dušā, jo gribas vienkārši pakārties