Sveiki...
Nezinu pat kā lai izskaidro, bet man visu laiku ir tāds bezcerības sajūta...ikdienā prieku nejūtu, ir rutīna - darbs, studijas.. patiesībā pat vairs nezinu vai man patīk manas studijas, bet pēdējais semestris priekšā, jāpabeidz... tad gan jau izdomāšu vai iet tālāk maģistros... it kā gribētos, pierādīt sev, ka varu un gūt pašapziņu, atzinību no citiem, bet vai ir jēga?
Attiecības man nav, gribētu, esmu domājusi reģistrēties tinderī, bet tad atmetu domu, jo saka - viss notiek īstajā laikā, dzīve labāk atrast... bet ne visiem ir kā pasakā... man ir 22 gadi, gribas arī izbaudīt jaunību, iztrakoties, izballēties, bet covids un daudz kas strādā ierobežotu laiku.. labi, tas vēl tā, bet draugu arī īsti nav..kādas 2 draudzenes? Tās vairāk tā universitātē man un ārpus reti tiekamies... tusētājss mav...ikdienā cenšos pašlaik lasīt grāmatas ārpus studijam, sekot līdzi ziņām, būt lietas kursā... bet beiži vien domāju kāpēc to daru... paskatos uz saviem vienaudžiem un saprotu , ka tam attiecibas, tas apprecējies, ta tur un tur izsities... cilvēkiem dzīves iet uz priekšu.. un tad vēl vientulības, bezcerības sajūtas uznāk virsu pārmetumi sev.. par to, ka es esmu tik kautrīga ub nevaru ssņemfies piemersm, pienakt klat uzsākt sarunu ar cilbēku, kurs ieinteresē... esmu centisies kāpt ārs no komforta zonas, iesaistīties tur kur esmu gribējusi, bet viss beidzas ar nevajadzīgu stresu.. un tad liekas, ka labak eksistēt, bet eksistējot laimi nejūtu, tikai rutīna.. nezinu, nepiepildīti sapni vai kas pie vainas...
Esmu domājusi varbut jāsāk krāt psihoterapijai kādai, psihologam... jo nepārtraukti jutos tā, ka gribu kaut ko darīt / uzsākt kursus, iemācīties valodu, aiziet uzrunst cilbeku , izksatas no komforta zonas, bet dalai lietu nav pacietības un daļs izraisa stresu .. un tad tu domā truli eksistēt, nepiepildot sapnus, vai tos piepildīt, bet nosirmot no stresa