Esmu ļoti sāpināta attiecībās finanšu ziņā. Nāku no ģimenes ar upper middle class ienākumiem reģionam kurā dzīvoju. Vecāki izšīrā un audzināju un pilnībā uzturēja mūs tikai māte. Lai noplenītu naudu darbā tika ņemta papildu lietas, projekti utt. Uzskatu, ka teorētiski pelnīja normālu algu. Un pēc reģiona ienākumiem pieskaitītu pie upper middle class. Tomēr uzaugot vienmēr bija sūkstīšanās par naudu, to ka tās nepietiek. Vienmēr bija lielā naudas tērēšana algu saņemot un mēneša beigās naudas pietrūka. Tas bija labākajos laikos, līdz paŗadījš kredītkartes un mēneša beigās tika ņemts no tām, uzsēžoties uz kredītkartēm un izmantojot tās vissliktākajā veidā, nekad tās nenomaksājot. Vienmēr tika pirkta kaudze nevajadīgu sūdu, kas netika izamntoti, \ļoti daudz sūtīts no katalogiem utt. Uzskatu, ka mammas neapdomīgā tērēšanās pamats varētu būt tas, ka viņa bija viena. Tāpat man ir arī māsa, kur jau no bērnudārza, kā lai pasaka. Ja mamma neapdomīgi tērējās, tad par māsu komentāru vnk nav,. Mums bija princips pērkam vienus svārkus, vienas džinsenes. Tas ka vienai džinsenes maksā 3x vairāk nekā otrai tas nekas. Princips ir vienas. Tāpēc visu skolas laiku, kamēr mums katrai nebija savas naudas manai māsai vajadzēja visdārgāko. Ja kurpēm bija atvēlēti 30 lati, tad viņai vienmēr visas nederēja, visas bija sliktas, bet redz tikai tās dārgās pa 46 lati derēja un bija gana labas. Tāpeč beigās pirka dārgākas, nekā vsp bija runa/budžets. Tas radīja finansiālu spriedzi gimenē, neapmierinātību mēneša beigās. Bet tas nav trakākais. Runāšu par savu māsu, jo šobrī tieši situācija ar manu māsu mani sāpina. Trakākais ir tas, ka viņa tās mantas nekad nenovērtēja, izsvieda miskastē pēc iespējas ātrāk utt utjpr. Piem. 2004. gadā 8. kl. izdīca kurpes pa 46 ls ( untagad varbūt 46 ls (65 eur) ādas kurpēm liekas baigi lētais gals vēl. tad 8. klases skolniecei tas nebija lēti. Pēc 2 ned atlauza papēdi un gandrīz vai gatava sviest ārā. Attieksme pret mantām jau bērnudārzā bija tāda. Nopirka mums katrai pa bumbai. Viņa tajā pašā dienā iziet ārā. iedod meitenei, kas mums nepatika spēlēties, tā viņu saplēš. Manējā nostāvēja gadiem, līdz izpūtās. Pff. Skolā, vajadžeja vislabāko (neskatoties, ka bijām 1. ienākuma mājsaimniecība), bet daža draudzene bija vienīgais bērns 2 labi situētiem vecākiem, viņai vajadzēja visdārgāko telefonu un visu pārējo. Un ne tas ka vajadzēja, tas ka nekad atkārtoju, nekad netika mantas cienītas. Un ātkāti sakot, uzksatu, ka draudzenes utt. nebij īstas. Situācija mainīgās, kad viņai tka dota nauda- no visdārgākā pārgāja uz vislētāko. Burtiski. Skolniece esot nēsāja premimum. Tagad lētus sūdus pērk. Itkā normāli pelna- bet ntos gadu māju nevar atremontēt utt. :Šodien, sazvanoties, atrādīju viņai savu jauno nopirkto mēteli,pajautāju par dārgu meteli, ko mamma viņai pirms vairākiem gadiem pirkusi. Ko vi[ņa uztvēra par pašaprotamu, un tas arī laikam viņas vienīgais labas kvalitātes mētelis kas bijis, jo pati pērk pēdējos sūdus tikai (ar labiem ienākumiem esot). Klasisks, kavlitatīvs, auduma mētelis ar lielu krāsotu polārlapsu. Biju ļoti satraukta meklējot jaunu m;ēteli sev, jo labu kvlaitāti (tādu, kāda bija maniem iepriekšejiem) par cenu ko varētu atļauties nevarēju atrast. Apskatījos auguma mēteļus, kādus mamma mums abām nopirka tādi tagad maksāja 860 eur un sliktākas kvalitātes. ES gan meklēju dūnu/kamieļvilnu utt... praktisku ikdienai. Pašausminājos par cenām un tokā sev jaunu nopirkšu. Paveicās nopirkt citā pilsētā par pieņemamu cenu. Paprasīju šodien arī māsai, vai viņai ir vēl vecais auduma mētelis.Nav- atdeva labdarībai. Kamēr meklēju sev mēteli ielīdu pat andelē mandelē, un paska'tijos pa cik tirgo.. un tādus kā vecie tirgo par lielu naudu. Viņa kār'tejo manut atdeva vai izsiveda miskastē. Būtu vismaz milzīgo poārlapsu savākusi un sev atstājusi. Tāpat, māsa man jau ntos gadus prasa dārgas dāvanas (mainījeis varbūt pēdējā gadā vai 1,5), kaut arī mana fin. situācija man nekad nav ļaāvusi to darīt. Pat tad, kad es studēju un vispār nebija savas naudiņas un mamma maksāja par mācībām- pieprašija dārgas dāvanas sev. Un ne tas ka pieprašija. nekad nenopeŗtēja. Neko. Bieži daudz ko sev atteicu, negāju izlaidēties lai nopirktu dz. dienas, vārda dienas vai Z-svētku dāvanu. Tagad pajautājot, vai tā manta vēl ir ļoti sāpina, kaatdeva draudzenei, izmeta vai atdeva labdarībai. TĀpat tas, ka nekad nav laika ģimeni, arī man. Visu laiku jāskrien ar savu kompāniju, draugiem utt. Kuri cik saprotu, nemaz nav īsti draugi. un takal viedojas situācija, ka viņai apkāt izmantotāji.
Saprotu, ka vairs nevienos svētkos nevēlos viņu apsveikt vai saņemt kādu dāvanu no viņas (parasti viņa sūdiņus ir dāvinājusi, kas varbūt mazliet izmaniījies pēdējos gados). UN ļoti sāpina, kad cenšas vinās labā, uzdāvināt ko labāku vēl kaut ko, tajā pašā laikā atsakoties no kaut kā sev.Bet tas netiek novērtēts, izmests miskastē. Tāpat drīz mammai dzimšanas diena. Uz kuru viņai pēdējos 9 gadus ir pat neierasties, kas mammu ļoti aizvaino. Arī mani dzimšanas dienā pasveikt viņa var tikai pēc 2 nedēlām, kaut gan strādā 5. min gājiena attālumā no manas dzīvesvietas. Tikpēr pie savas frizieres dosas ar šampānieša pudeli, jo viņai dzimene (aptuveni tajā pašā laikā, kad man).
Pati esmu šausmīgi ekonomiska. Tādā mērā, ka tas negatīvi ietekmē manu dzīves kvalitāti. Iemesls tam varētu būt finansiālas stabilitātes un miera trūkums bērnībā un tas, ka bija jāskatās uz 2 sēkērdētājām.
Saprotu, ka vairs māsai dāvanas nedāvināšu. Bet neiznu kā darīt tālāk. Vinās r''icības mani sāpina. Sāpina tas, ka lai viņu sasvanītu vajag ierēkināt vizmaz pāris dienas. Tas, ka nekad nav iespējas atbraukt svētkos. Tas ka esmu interesanta tikait ad, kad viņai ir slikti, vai esmu vajadzīga. 4 mēnešus diendienā bez jebkādas atlīdzības pieskatīju vinās bērnu, cik vaŗēju, tik nekad neatteicu. Bet viņai es esmu vajadžiga, tikai tad, kad kaut kas slikts notiek, kaut ko savajagās, pārējo laiku esmu garlaicīga, neizdevīga ne ''gana kruta''. |Šis ir stāsts, kas atkārtojas jau 3. reizi. Ieprieksējā reizē draudzenes pameta un tad peķšņi bija gribēja ar mani pavadīt laiku, jo ar citu ko vairs nebija. jau pirms 2. reizes vairs negribēju viņu pazīt.
Sāpina tas, ka tieku uztverta par pašsaprotamu, garlaicīgu un nenovērtēta. Iespējams vinā izjūt sociālo spiedienu, nebūt sliktāka, tādājādi izpatīkot citiem. Iespējams tas ir bijis jau no bērnības. Tāpēc kaimiņiem un darba kolēģēm atdot praktiski jaunas kvalitatīva brenda leitas un man paprasa vai es gadījumā negribu to aļika dūda kleitu vai 5 punds klweitu kura atnāca bet neder.Iespējams viņa vienkārši ir totālākā muļķe. Nebijām īpaši tuvas bērnībā, jo viņai vienmēr likos garlaicīga un tikai izmantojama. Tomēr tagad esam aboslūti attālinājušās. Uztraucos, ka viņai apkārt ir pa lielam izmantotāji un nelabvēli un ja kas negatīvs dzīvē notiktu, visi momentāli novērsīsies. Atklāti sakot, man tā sāk likties. Tomēr neiznu vai vēlos ar viņukomunicēt vispār. Itkā ir mana māsa. Bet šobrīd man svešš cilvēks. Tāpat sāppina viņas sttieksme pret mani un mammu. Pie visā, draudzenēm ballēt var aizbraukt, pie vīrqamātes uz kapusēvtkiem un dz dienu 300 km var. Bet pie mammas, kura prasa arī mājai pirmajai iemaksai naudu (kuras viņai protams nav) nevar ntos gadu.
Vai man ar viņu vispār komunicēt? Svešs cilvēks šobrīd. Skolas laikā attiecībā pret ģimeni bija iedomīga un rupja (laikam arī manipulators, jo šobrīd leikas, ka taktika viss neder līdz nav daudz dārgāks kā bu'dzets, viss slikti, kamēr nav jaunas lupatas nopirktas- bija atstrādāta taktika).
Ģimenes dēl ne tikai esmu taupīga, bet arī ienīstu izšēkērdīgus cilvēkus. Tāpat arī cilvēkus, kuri nav dāsni pret mani. Iepriekšējās attiecībās vīrietim nekad nebija naudas dāvanām man, kamēr lielījās ar to kā tērējas, kāda mašīna, kādi ceļojumi utt. Viņš protams to nevaēja un nevar atļauties un visticamāk pēc paŗis gadiem lielā uzdzīve novedīs pie bankrota. Nav stabils- vējagra'bslis.
Māsa- laika tāda pati vējabrābsle. Tāpeč tas tā kaitina viņā.
Vai Jūs turpinātu komunicēt? Pa leilam jau esam pus sveši cilvēki jau.. vai pārrautu pavisam?
54
