Mana pieredze - es grūtniecības laikā arī sev uzdevu 100x jautājumu, vai šķirties, jo man atvērās acis, sapratu, ka nav labi. Piedzima bērns, zināju, ka mani krāpj, bet baidījos palikt viena ar zīdaini. Un tā es nomocījos vēl 2 gadi. Tad es sāku strādāt un aizgāju no tā cilvēka. Tikai tad es nožēloju, ka to nedarīju uzreiz, grūtniecībā vai bērnam piedzimstot. Jo esot vienai es bērnu, biju daudz laimīgāka. Saņemu komplimentus, ka es staroju, neskatoties uz to, ka tikko šķīrusies. Es jutos “tīrāka” un vieglaka izšķiroties, tas tā, tēlaini sakot. Es nožēloju arvien, ka to nedarīju uzreiz, kad vajadzēja, bet vēl vilku laiku, mocījos un bērns piedzīvoja manas asaras un pārdzīvojumus.
Domā par bērniņu. Kas bērnam būs labāk. Te vairs nedomā par sevi. Bērnam, nevajag tēti, tētošanas pēc. Būt kopa, tikai lai bērnam tētis, bērns redzes nepareizi attiecību moduli. Mamma ar tēti kopa, bet mamma nav laimīga. Mamma mokas. Mamma raud. Mammu apvaino. Vai to vajag? Emocionalā vardarbība - tas ir pats trakākais. Es pati ar šo esmu strādājusi. Gan strādājusi, gan pati piedzīvojusi. Es varu ar šo tēmu palīdzēt. Bet to varam privāti sazinaties.
Tas ir tikai mans viedoklis un mana pieredze. Ja es varētu laiku attīt atpakaļ, es būtu aizgājusi no bērna tēva daudz ātrāk.
Tagad bērnam ir jauns “tētis” jo bērns iemīlēja un mans draugs iemīlēja manu bērnu un viņi ir nešķirami. Abi viens otru mīl līdz “kaulam” jo īstam papiņam bērns tukša vieta, jo citas gultas bija “mīlstākas”.
7
