ATBILD Dieviete.lv uzaicinātā speciāliste - personības izaugsmes koučs Dace Skrastiņa

Ko darīt kad iestājusies rutīna it visur gan mājās gan darbā ?

Kā pacelt sev pašapziņu kad tā ir diezgan zemu?

Sveiki! Kā piespiest sevi darīt darbus laikā nevis atlikt uz pēdējo brīdi?:)

didii5 @ 23.12.2021 23:07

Kā pacelt sev pašapziņu kad tā ir diezgan zemu?

Sveika!
Paldies par jautājumu.
Jautājums par zemu pašvērtību un kā to uzlabot ir diez gan daudziem cilvēkiem un, protams, katrs gadījums ir individuāls un var būt jāpiemēro individuāls risinājums.
Lai sāktu celt savu pašvērtējumu, sākotnēji var palīdzēt apzināšanās, kāpēc šāds zems pašvērtējums radies. Visbiežāk iemesls meklējams bērnībā, kad standartus un novērtējumu iedeva vecāki un apkārtējie cilvēki, bieži iedodot sajūtu, ka dari ne tā, atzīmes par zemu, skrien par lēnu, utt. Un ne reti ir tā, ka cilvēks pieaugušā un apzinātā vecumā ir sasniedzis gana labus rezultātus, ko novērtē arī apkārtējie, vadība, bet tik un tā tas viņam pašam nav gana labi.
Viens no risinājumiem strādājot ar pašvērtības celšanu ir nodefinēt – kas tad ir tas labākais rezultāts, sasniegums un mērķis, kas jāsasniedz, lai pašvērtējums būtu maksimālājā vērtējumā (10 no 10). Tad jāapzinās, jānovērtē tā reāli, kur esi šobrīd (koučingā parasti izmanto vērtējuma sistēmu 1 līdz 10) pret maksimālo vērtējumu. Un tad jāapdomā, kas ir tās darbības, soļi, kas ir jāizdara, jāsper, lai sasniegtu vai vismaz tuvotos nospraustajam mērķim.
Ļoti svarīgi, ka ar noteiktu regularitāti, piemēram, nedēļa, mēnesis vai 3 mēneši tiek veikts atskats, kas tad ir paveikts, kas ir pamainījies, lai saprastu, vai noteiktie soļi darbojas. Varbūt ir jāpārskata stratēģija un jānosaka citi soļi.
Un ļoti būtiski ir svinēt mazos sasniegumus. Jo tad prātam tiek dots signāls – cik labi es esmu pastrādājis, kāds malacītis es esmu, kas arī veicina pašvērtības apzināšanos un celšanos.
Noteikti ieteiktu arī izmantot kādu atbalsta sistēmu. Piemēram, kopā ar kādu draugu, partneri, līdzcilvēku katrs uzstādat savus mērķus un ik pa laikam, piemēram, katru nedēļu atskaitaties par mazajiem soļiem un uzstādāt jaunus soļus jaunajai nedēļai (šī ir tā saucamā Accountability Partner sistēma). Tāpat var noderēt arī kopējas izaicinājuma grupiņas vai darba kolēģu kolektīvs, kurā iedibināt šādu sistēmu.
Es noteikti ieteiktu arī papētīt, vai zemais pašvērtējums nav arī dēļ kādām pārliecībām. Tādām kā, piemēram, - mūsu ģimenē neviens nav sportists, es nekad nevarētu vadīt komandu, nauda jānopelna ar smagu darbu, u.c. Tad var turpināt pētīt – kāds ir šīs pārliecības pozitīvai nolūks un vai tā patiešām ir taisnība. Tālāk var padomāt un izlemt – kādu programmu (jaunu pārliecību) vēlies dot savam prātam un kas jādara, lai jaunā pārliecība sāktu strādāt pašvērtības labā.
Noslēgumā es vēlētos iedrošināt mēģināt. Ja nestradādā piedāvātie risinājumi, turpināt meklēt atbildes un citus risinājums. Iespējams, ka augstākminētie padomi nav īstie un iespējams, ka minētais jautājums konkrētajā gadījumā ir jārisina ar psihologa vai psihoterapeita atbalstu. Man patīk teiciens no bībeles: „Klauvē un Tev tiks atvērts. Lūdz un Tev taps dots!”.
Novēlu, lai izdodas atrast īsto risinājumu pacelt savu pašvērtējumu, lai var dzīvot pilnvērtīgu un baudpilnu dzīvi.

Paldies mīļš par atbildi 💜

didii5 @ 23.12.2021 23:06

Ko darīt kad iestājusies rutīna it visur gan mājās gan darbā ?

Sveika!
Paldies par jautājumu!
Šķiet, ka tagad, kad pandēmija ir ievilkusies, jautājums par rutīnu vairākās dzīves jomās ir vēl jo aktuālāks, lai gan ik pa laikam arī „normālā” dzīves situācijā var atnākt šī rutīnas sajūta,
Dažreiz var gadīties, ka tas patiešām ir izdegšanas sindroms, un iespējams ir nepieciešama cita speciālista palīdzība un terapija, vai var gadīties, ka pavisam krasi ir jāmaina situācija mājās un jāmaina darbs.
Un tomēr, es esmu redzējusi arī, ka pietiek ar dažām koučinga sesijām, kurās klients iepazīst pats sevi, apzinās, kas tad ir tās lietas, sajūtas, kas rada dzīvē prieku un jēgu, kā arī uzsāk kādu interesantu aizraušanos vai izaicinājumu, kas „iegriež” dzīvi un paver jaunas iespējas.
Mans aicinājums ir pameklēt un atrast SAVU jēgpilno izaicinājumu, lai kas tas arī būtu – piemēram, sava puķu dobe vai dārzs, suns, dejošana, jogošana, gleznošana, ģitāras spēle, šūšana, golfs, labdarība, dzīvokļa remonts, fiziskā ķermeņa attīstīšana, jaunas apmācības vai ikrīta peldes. Varbūt arī darbā vari atrast un uzņemties atbildību par kādu jaunu projektu vai ieviest kādu rituālu starp kolēģiem. Ja nevari atrast pati, meklē atbalstu un palīdzību pie draugiem, speciālistiem vai koučiem.
Kad būsi noskaidrojusi, kas varētu būt Tavs jēgpilnais izaicinājumu un sāksi to darīt, var gadīties, ka uzsākot tas prasīs piepūles, jo būs jāiziet no komforta zonas (nemāku, īsti nesanāk, ko par mani padomās), bet darot to soli pa solim, regulāri, sāksi pamanīt progresu un sāksi sasniegt pirmos rezultātus. Un cilvēku visvairāk motivē viņa paša progress.
Pilnīgi droši varu apgalvot, ka sasniedzot pirmos rezultātus un pamanot progresu, uzlabosies Tava pašsajūta, jo izdarot kādu izaicinošu uzdevumu un iegūstot gandarījumu, smadzenēs izstrādājas viens no labsajūtas hormoniem – Dopamīns. Labā sajūta var motivēt jauniem sasniegumiem un tad dzīve parādās sajūtu un emociju balanss.
Bieži vien šāds jēgpilns izaicinājums paver arī citas iespējas un rezultējas citos ieguvumos.
Man pašai ir šāda pieredze ar skriešanu, ko uzsāku ar mērķi nomest lieko svaru un izmainītu ķermeņa aprises. Es, protams, ļoti lepojos ar sasniegto un tajā pašā laikā esmu ieguvusi papildieguvumus:
• Esmu iepazinusies ar daudz jauniem cilvēkiem, kuri arī skrien un izrādās, ka tā ir kā vesela kopiena;
• Uzlabojusies mentālā veselība – skrienot bieži „izvēdinu” sliktās emocijas un nav vairs „janoraujas uz savējiem”;
• Esmu nonākusi pie jaunām idejām un risinājumiem – tas ir zinātniski pierādīts, ka sportojot skābeklis vairāk piekļūst smadzenēm un tās aktīvāk darbojas;
• Manī ir vairojusies pārliecība par sevi, ka es varu. Varu tik reizēm apbrīno savu ķermeni uz ko tas ir spējīgs;
• Šogad nolēmu skriešanu padarīt vēl metodiskāku un esmu uzsākusi arī treniņus pie trenera, kā rezultātā es noskrēju savu pirmo maratonu, lai arī šī gada plānā tas nebija;
• Kā arī treneris vasarā noorganizēja skriešanas treniņnometni Šveicē, kas bija lielisks piedzīvojums.
Dod sev iespēju – atrodi SAVU jēgpilno izaicinājumu un ar interesi pavēro – kas no tā iznāks.
Tev viss izdosies

Paldies mīļš par atbildi kolosāli un iedvesmojoši, noteikti sameklēšu ko savu ❤

BlondeBarbie @ 24.12.2021 01:03

Sveiki! Kā piespiest sevi darīt darbus laikā nevis atlikt uz pēdējo brīdi?:)

Sveika!
Paldies par jautājumu!
Darbu atlikšanai var būt vairāki iemesli un laikam jau visbiežākie iemesli ir:
• galvā juceklis – tik daudz ko darīt, nav skaidrs no kā sākt;
• sajūta, ka netiks izdarīts pietiekami labi (perfekcionisms);
• garlaicīgs un laikietilpīgs uzdevums.
Lieki piebilst, ka īstermiņā darbu atlikšana var likt justies labāk konkrētajā brīdī, tomēr ilgtermiņā un regulāri šāda izvēle var pazemina pašvērtējumu, veicina vainas apziņu, paaugstina stresu, kas var rezultēties veselības problēmās.
Ja darbu atlikšanas iemesls ir tas, ka ir sajūta, ka darbu ir par daudz un visam neatliek laika, tad, protams, ir vispirms ir jāapzinās prioritātes. Šādā gadījumā piedāvātu uzrakstīt uz papīra lapas pilnīgi visus uzdevumus gan par darbu, gan mājas dzīvi, gan privātās vēlmes un visus, visus, kas nāk prātā. Kad tas ir izdarīts, tad šie uzdevumi jānovērtē un jāsadala 4 daļās:
SVARĪGS-STEIDZAMS,
SVARĪGS-NESTEIDZAMS,
NESVARĪGS-STEIDZAMS,
NESVARĪGS-NESTEIDZAMS.
Šis saraksts un sadalījums ļaus saredzēt, kas tad ir tie „ugusngrēki” (svarīgs-steidzams), kas ir jāizdara uzreiz.
Vēlos gan piebilst, ka šī saraksta izveidošanā ir viens klupšanas akmenis. Kad saraksts ir izveidots, prāts mazliet nomierinās un tad var rasties maldīga sajūta, ka var atslābt.
Tāpat liela uzmanība jāpievērš darbiem SVARĪGS-NESTEIDZAMS un ieplānot kad tos veikt, jo ja šos darbus ilgi atliek, tad vienā brīdī tie kļūst SVARĪGS-STEIDZAMS.
Kas attiecas un NESVARĪGS-NESTAIDZAMS, tad iespējams šos var vienkārši izsvītrot no saraksta, jo nav svarīgi.
Ja darbiem nevar pieķerties, jo ir sajūta, ka neizdarīsi pieteikami labi, tad, protams, ir jāpapēta kāpēc un kā radusies vēlme visu izdarīt perfekti. Kas ir tās ierobežojošās pārliecības, kas šajā brīdī traucē.
Man arī gadās tādi uzdevumi, kurus negribās darīt, jo nav pārliecība, ka sanāks perfekti. Apzinoties to, es atceros reiz redzētu uzrakstu kādā biroja telpā:
DONE IS BETTER THAN PERFECT
(tulkojums: PADARĪTS IR LABĀK NEKĀ PERFEKTI NEDARĪTS)
Gadījumos, kad ir sajūta, ka šis nu gan ir viens garlaicīgs un laikietilpīgs uzdevums, tad visticamāk, šim uzdevumam arī ir paredzēts noteikts laiks un tas ir klasificējams kā SVARĪGS-NESTEIDZAMS. Šādu uzdevumu izpildes vislabākā stratēģija ir SADALĪT ZILONI, tas ir – katru dienu pa mazam gabaliņam, pa mazam uzdevumam. piemēram, ja ir jāsagatavo kāda prezentācija, tad pirmajā reizē pietiks, ka tiks sagatavots fails un uzrakstīts virsraksts, otrajā dienā izstrādāts saturs, trešajā dienā iesākts viens slaids u.t.t. Svarīgi, ka patiešām ļoti apzināti ieplānot šim uzdevumam laiku un godprātīgi to izpildīt. Es ieteiktu ar šo uzdevumu sākt, lai dienas laikā vairs domās nav jāatgriežas, ka šis vēl ir jāizdara.
Vēl es ļoti vēlētos iedrošināt nosvinēt gan mazās, gan lielās uzvaras, jo tas dos papildus motivāciju nākamo uzdevumu izpildei un mērķu sasniegšanai.
Lai izdodas atrast īsto stratēģiju, kas ļaus paveikt visu, ko esi ieplānojusi!