Parunāsim par nerunāšanu

Biju pārtraukusi jebkādu kontaktu ar savu brāli uz 2 gadiem - nobloķēju viņa telefona numuru, viņa profilus sociālajos tīklos. Atjaunojām attiecības šī gada sākumā, diezgan emocionālas situācijas dēļ.
Esmu pārtraukusi jebkādu kontaktu arī ar savu krustmāti - to netaisos atjaunot, jo viņa ir sap*susi mūsu attiecības jau divreiz.

Pēdējo pāris gadu laikā ir pārtrūkušas attiecības ar divām draudzenēm, ar kurām iepriekš runāju gandrīz katru dienu.
Liekas ļoti savādi, un ir sāpīgi. Daudz esmu domājusi, vai vaina ir manī, jo tomēr tas noticis divreiz. Itkā katrā no situācijām ir bijis notikums, kas saasina tā jau gadiem saspringtas nesaprašanās un viss, vairs nerunājam. Uz ielas čau pateiktu, dzimšnasdienā apsveicu, bet tas arī viss.
Laikam jau katram cilvēkam dzīvē ir savs laiks. Kaut kāds posms izdzīvots un izbeidzies.
Tiešām interesanti būtu dzirdēt citu pieredzes

Kas attiecas uz draudzībām - ir divas bijušās draudzenes, ar kurām neesmu kontaktējusies ilgu laiku, var teikt, gadiem. Viena no viņām mēģināja atjaunot kontaktu, bet es lāga neesmu ar mieru, apzinos, ka saburzītu lapu vairs izgludināt nevar.

Arī mēdzu pārtraukt kontaktus, ja tā cilvēka ietekme ir vienkārši nevēlama un reizēm pat pretīga. Piemēram, pārtraucu jebkādus kontaktus ar bijušo dzīvokļa biedreni, kura reāli bija pārkāpusi visas iespējamās robežas, bet, dzīvojot kopā, kontaktu nebija iespējams pārraut, toties daudz paveicu, lai dzīvotu tagad viena un tā persona aizietu, jo dzīvoklis pieder manai ģimenei. Jāsaka, ka manā situācijā šajā mazpilsētā ir vairāki vecāki cilvēki, ar kuriem nesveicinos un nekādā gadījumā neatjaunošu kontaktus - pēc citu cilvēku redzējuma šos nevēlamos cilvēkus manā dzīvē bija ievedusi māte, lai gan iepriekš, pārceļoties uz ārzemēm, bija nolemts ar daudziem vietējiem pārraut kontaktu. Ja nolemšu tomēr šeit palikt arī ilgāk, veidošu jaunus kontaktus ar jauniem cilvēkiem - man ļoti patīk jauni, pēc rakstura jauki un pozitīvi cilvēki.
Arī vairs nekomunicēju ar pāris tuvākiem radiniekiem, jo neatzīstu cilvēkus, kuri melo, vai sola, sola un beigās nepilda. Cilvēki, kuriem nav mugurkaula. Neredzu jēgu šādām attiecībām. Ir arī bijusi tāda draudzene, ar kuru vispār nav bijusi tikšanās no 2014. gada, no kāda 2016. g. vairs arī nesazināmies. Ir arī karantīnas sākumā zaudēti kontakti ar atsevisķiem draugiem, draudzenēm, šobrīd neplānoju atjaunot kontaktus, dodot sev brīdi laika, bet nākotnē, iespējams, tos varētu atjaunot. Ir arī tādi vienaudži, ar kuriem negrasos nekādā gadījumā atjaunot kontaktus, jo slikta ietekme nav vajadzīga.
Kopumā varu teikt, ka arī dzīvojot nelielā pilsētā vai ciematā, vai kādā rajonā ir jāmāk pārtraukt kontaktus un radīt jaunus. Lielās pilsētās, protams, ir vieglāk, jo nenākas visus cilvēkus satikt.

Esmu norāvusi komunikāciju ar visiem saviem radiem, izņemot vienu, ar ko komunicēju labi ja 1x mēnesī, jo vienkārši cilvēks strādā.
Vel nācies apgriezt divas draudzības. Abos gadijumos bija vilšanās cilvēkos, bet nenožēloju ne mirkli. Lai dzīvo. Kopš tā laika arī viegli varu cilvēkus atlaist, bet nav vajadzības, jo vienkārši nelaižu sev klāt, kamēr neesmu sapratusi kas darās iekšējā pasaulē un ko var sagaidīt.

Nu jā, reizēm vajag pārraut sliktus kontaktus, jo kāda gan jēga komunicēt ar kaut ko tādu, kas nepatīk vai ārda dzīvi? Cilvēkus jau izmainīt nevar, var vienkārši nepielaist sev klāt nevēlamos. Anyway, ja jādala kaut vai īpašums, var arī nelaist iekšā savā privātajā telpā un tādējādi arī nekomunicēt.

Ja ta padoma, diemzel, cilveku ar kuriem ir partraukts kontakts ir krietni vairak, neka saglabajies.
1. Skolā bija daudz draugu, tad katrs aizgaja savu celu
2. Universitate bija sava kompanija, bet visi izklida
- retu reizi kads skolas biedrs uzraksta, ta ari viss noplok atkal
3. Mainot darbus ari kolegi un “draudziba” nomainas uz citiem
4. Draudzenes kuras kluvušas toksiskas
5. Puiši ar kuriem attiecibas neizveidojas
Un ta var turpinat ilgi. Ista draudziba reti sastopama
Bet man personigi vissapigak ir ka tevs nedzivo nemaz tik talu, bet kontakta vispar nekada nav. Ja nu tik padzirdas no citiem radiem ka vinam iet vai dzivs vispar. Loti zel ka ta

Uzreiz atcerējos bērnību, tas bija mans soda veids. Vecāki mani nekad neietekmēja fiziski, mani nepēra un nesita. Tā vietā, ja biju ko nogrēkojusies, mani ignorēja, varēja nerunāt nedēļām. Tas bija briesmīgi. Tādos brīžos vienmēr domāju, ka daudz labprātāk būtu saņēmusi pērienu, nekā to klusēšanu.

Nē, man tā nekad nav sanācis. Te nav runa par draudzibu, kas izplēn no skolas laikiem vai kaut kā tā. Apzināti neesmu pārtraukusi kontaktus ar cilvēkiem, vai izmantojusi klusēšanu kā šantāžu/sodu. Nevaru vispār iztēloties, ka tādu attieksmi piekopj, lai sodītu bērnu 😬

Minelūše @ 23.10.2021 18:55

Uzreiz atcerējos bērnību, tas bija mans soda veids. Vecāki mani nekad neietekmēja fiziski, mani nepēra un nesita. Tā vietā, ja biju ko nogrēkojusies, mani ignorēja, varēja nerunāt nedēļām. Tas bija briesmīgi. Tādos brīžos vienmēr domāju, ka daudz labprātāk būtu saņēmusi pērienu, nekā to klusēšanu.

Ārprāts. Kaut kāds morālais terors.

Man bija situācija dzīvē, ka ar draudzeni (pazīstamas bijām kādus 2 gadus) mums radās neliels konflikts jeb nesaskaņas par vienu tēmu/viedokli. Nerunājām kādu nedēļu vai pat divas. Kad sāku ar viņu runāt, jūtu, ka viņa vairāk grib kašķēties nekā vnk izrunāt un viss. Pateicu, ka šitās bērnu dārzā spēles man nevajag, jo esmu jau tam pa vecu 😂 Viņa mani izdzēsa no visiem sociālajiem tīkliem. Pēc varbūt 2 vai 2,5 gadiem uzrakstīja it kā nekas nebūtu noticis. Parunājām kā iet un kas jauns ir noticis. Tagad esam draudzenes, bet nezinu vai tik pat labas kā pirms tam. Laiks rādīs.

Minelūše @ 23.10.2021 18:55

Uzreiz atcerējos bērnību, tas bija mans soda veids. Vecāki mani nekad neietekmēja fiziski, mani nepēra un nesita. Tā vietā, ja biju ko nogrēkojusies, mani ignorēja, varēja nerunāt nedēļām. Tas bija briesmīgi. Tādos brīžos vienmēr domāju, ka daudz labprātāk būtu saņēmusi pērienu, nekā to klusēšanu.

Man šito piekopj dzīvesbiedrs, kad ir dusmīgs uz mani. Var ar mani nerunāt vai pat ignorēt 3 - 4 dienas.
Tas ir vnk briesmīgi, ka Tev tas bērnībā no saviem vecākiem bija jāpiedzīvo. 😟

Darba vietā, tas bija diezgan traki, jo kabinetā varēja just spriedzi un 8h no vietas, miers bija tikai, tad kad nevēlamās personas neatradās kabinetā. Labi, ka sākas attālinātais darbs.

apzināti kontaku tā pavisam ar nevienu neesmu pārtraukusi. Ar bijušajiem tas patrūka pats no sevis, jo kur tur vairs uzturēt kontaktu. ar skolas laika draudzenēm pamazām pārtrūka kontakts, jo satikt nesanāca, un gadu gaitā sarakstes arī pazuda. Viena agrākā draudzene bija, ar ko palielam pārtraucu kontaktu, vnk uz visu atbildēju galīgi īsi un neienteresēti, jo sapratu, ka tādu draudzeni man nevajag. Šad tad viņa vēl uzraksta, reizi pāris mēnešos, tagad jau atbildu drusku normālāk, bet ja prasa, ka varētu satiksties, pasaku, ka ganjau kautkad. Un viņa ļoti labi zin, kāpēc sapratu, ka tādu draudzeni vairs negribu.

Es noteikti esmu tas cilvēks, kas diezgan viegli var pārtraukt draudzību, kaut gadiem ilgu. Ja es redzu, ka šis attiecības paliek toksiskas, vai liekas, ka nenāk îsti par labu ne man, ne otram cilvēkam, Tad es esmu pirmā, kas šo adresē. Protams, sākumā dodu iespēju mums izrunāties utt. Bet vispār nav grūti šķirties no cilvēkiem, jo dzīvei pieeju ar tādu mentalitāti, ka nav ko tērēt laiku uz liekām sarunām, liekàm draudzībām, drāmām utt.

Nepārtraucu kontaktus ne ar vienu tīši, bet reizēm sanāk nejauši - ar skolas draudzenēm netiekos, jo nu katrai sava dzīve(attiecības, darbi, studijas, nebūtu diži tagad par ko runāt), tāpat ir citi cilveki ar kuriem pārtrūkst kontakts, jo neviens pirmais neraksta + man maz interesē kā citiem iet. Jā, tuvākajiem draugiem svarīgi kā iet, bet tā man nepratīs citus apgrūtināt ar problēmām un nepatīk, ka man uzgrūž, prieks roku dodu foršai laika pavadīšanai un trakiem piedzīvojumiem.
Ir bijis, ka ar vienu cilveku tīši pārtraucu kontaktu un visur nobloķēju, jo sis cilveks sāka baumot par mani un citiem, apzinati gvelza nepatiesības, centās sakūdît vienu ar otru un es izdomāju, ka šo toksiskumu man nevajag.
Bet vispār esmu par visa izrunāšanu! Un pati censos neignorēt un nenogriezt ar nazi kontaktu, bet ja dabiski izzūd, tā jau cita lieta

Sultry @ 23.10.2021 18:46

Ja ta padoma, diemzel, cilveku ar kuriem ir partraukts kontakts ir krietni vairak, neka saglabajies.
1. Skolā bija daudz draugu, tad katrs aizgaja savu celu
2. Universitate bija sava kompanija, bet visi izklida
- retu reizi kads skolas biedrs uzraksta, ta ari viss noplok atkal
3. Mainot darbus ari kolegi un “draudziba” nomainas uz citiem
4. Draudzenes kuras kluvušas toksiskas
5. Puiši ar kuriem attiecibas neizveidojas
Un ta var turpinat ilgi. Ista draudziba reti sastopama
Bet man personigi vissapigak ir ka tevs nedzivo nemaz tik talu, bet kontakta vispar nekada nav. Ja nu tik padzirdas no citiem radiem ka vinam iet vai dzivs vispar. Loti zel ka ta

Pastāstīsi vairāk par ceturto punktu, lūdzu? 🙂

Esmu par visa izrunāšanu, pateikšanu, nevis pilnīgu ignorēšanu.
Viens, kad draudzība izzūd dabiski - mainās intereses, katrs sāk darīt savas lietas dzīvē utml. Man ta ir ar skolas laika draugiem. Netiekamies. Tikai tik cik absolventu vakarā. Pavisam kas cits ir, kad kontaktu pārtrauc apzināti. Apzināti es nepārtraucu, ja nav iemesls(un man arī nekas nav bijis iemesls)
Tomēr man ir gadījies, kad mani ignorē, nobloķē, neko nepasaka. Tā ar vienu draugu bija, viņš atrada attiecības un kļuva atsvešināts, pakļāvās un izdabāja meitenei, līdz vienā dienā mani nobloķēja pēc tā ka pajautāju vai negrib satikties un iedzert kafiju. Tas likās ta stulbi, jo bijām labi draugi un viņš labi zināja, ka es jau neizkonkurētu meiteni un nekas nejaušos svešās attiecībās, bet nu kā ir tā ir.... pēc pusgada, kad izšķīrās ar meiteni, rakstīja, prasīja kā man iet un vai negribu atjaunot kontaktu. Teica, ka meitene bijusi greizsirdīga, tāprx tā izdarīja. Kontaktu neturpinām, jo es nevēlējos. Man tas šķiet diez gan neforši, ja ar puisi manipulē un puisis pakļaujas, nepaskaidro(vareja uzrakstīt - hey, mana draudzene ir ggreiZsirdiga, lūdzu, piebremzējam komunikācija uc, bet vins neko)...

Esmu pārtraukusi kontaktus ar ļoti tuviem radiniekiem, sāpīgi, bet citu izeju neredzēju, un tagad arī to nenežēloju. Gadiem ilgi bija psiholoģisks terors no viņu puses, manipulēšana, solīšanās laboties,kas vienmēr biedzās ar vēl lielāku pagrimumu.