Explain me like I am 5: bērnu adopcija Latvijā

Es domāju, ka ģimenes, kas to var atļauties un kas grib bērnus, noteikti atrastos. Bet adopcijas process nav tas vieglākais kaut vai birokrātiskā "sviesta" dēļ, tāpat jāsaprot, ka ne visi cilvēki beigu beigās tam tomēr ir gatavi. Un vēl viens aspekts – daļa šo bērnu ir ar īpašām vajadzībām, kas ne vienmēr Latvijā tiek uzskatīts vai uztverts normāli. Tas tā – tagad neiedziļinoties šajā problēmā no juridiskā viedokļa, jo tad varētu daudz ko skarbāku par sistēmu kopumā pateikt.

Interesanta tēma. Vai daļa no šiem bērniem nav tikai ar vienu kāju bērnunamā? Nu apmēram, uz laiku izņemti no ģimenes? tad vecāki padzerstas un ilūzijas pēc sakārto savu dzīvi, uz laiku dabū bērnus atpakaļ un tā uz riņķi. Vismaz šķiet, ka esmu ko tādu dzirdējusi, kaut gan nevienu konkrētu gadījumu nezinu. Šādu bērnu es nevēlētos adoptēt, uz kuru tiesības jebkurā brīdī var iestāties viņa īstajiem vecākiem, ja pavisam godīgi. Iespēju adoptēt nemaz baigi nepopularizē LV, ja būtu lielāka reklāma, lai vai cik stulbi tas skanētu, atsaucība noteikti būtu lielāka.

Jārēķinās, ka bērnunamos (lielā) pārsvarā nonāk bērni no konkrētas sabiedrības daļas. Ne tās labākās. Un bērniem ir vecāku gēni. Nereti tie bērni tieši tāpēc ir pamesti, ka viņiem jau no agra vecuma ir acīmredzamas nopietnas problēmas - fiziskas un mentālas. Protams, arī audzināšana, kas rezultējusies ar nonākšanu bērnunamā, atstāj sekas, ar ko audžuģimenei tad jātiek galā. Adopcija nav tas pats, kas paņemt mīlīgu kucēnu no patversmes. Tev jārēķinās, ka tas ir upuris, ko Tu nesīsi, un Tev tas var ļoti daudz maksāt. Lielākā daļa cilvēku to negrib, un domāju, ka tas ir racionāli.

No tiem bērniem, kas ir bērnunamā, lielākā daļa ir jau pusaudži, bērniņi ar īpašām vajadzībām un brāļi - māsas, kas netiek šķirti, jā varbūt tiem diviem vēl nav tik sarežģīti atrast ģimeni, bet piemēram 3,4,5 vienas ģimenes bērniņiem ir un, ja vēl starp viņiem jau ir kāds pusaudzis, tad vispār gandrīz bez izredzēm. Vēl ir jāatceras, ka ,ja bērns tiek adoptēts, tad īsti nekāds atbalsts no valsts nav, tad cik ir tādu ģimeņu, kas tā pat var atļauties adoptēt 2 pusaudžus, nav jau noslēpums, ka turīgas ģimenes īsti neizvēlas adoptēt, līdz ar to vidusmēra vai zem vidusmēra ģimenei adoptēt divus pusaudžu bērnus, kas nāk komplektā ar salauztās dzīves sekām, bieži vien agresija, neklausīšana, problēmas koncentrēties līdz ar to problēmas skolā utt., ir vajadzīgi resursi laika ziņā un materiālā, lai spētu palīdzēt šiem bērniem kaut cik tikt uz kājām. Nav daudz tādu ģimeņu, kas to spētu, ir jāsaprot, ko nozīmē paņemt audzināšanā bērniņu ar īpašām vajadzībām, tiem bērniņiem ir vajadzīga vēl lielāka uzmanība, jāvadā pa rehabilitācijām, jābūt visu laiku līdzās, ja strādā, tad jāalgo kāds un tā iespējams visu atlikušo dzīvi. Šis temata ir ļoti sāpīgs, un es domāju, ka domās arī atrastos tās 500 ģimenes, bet saprotot kāda ir realitāte, lielākā daļa atkrīt un, pirmkārt ,jau manu minēto iemeslu dēļ- laiks un nauda. Un labāk tā, tā ir liela atbildība, labāk, tad tie bērniņi uzaug tajā bērnunama, nekā viņiem tiek salauzta dzīve vēlreiz.

Mēģināšu ieviest nelielu skaidrību. Mēs ar vīru esam ieguvuši adoptētāju statusu, bet neesam vēl adoptejuši bērnu tāpēc daļa procesa man zināma.
1. Jāsaprot kādu statusu vēlies iegūt: adoptētājs; audžuģimene; aizbildnis; viesģimene... Būtiskākā atšķirība starp audžuģimeni un adoptētāju ir, ka audžuģimene ir uz laiku, un tas var būt ka darbs. Par to maksā. Adoptācija paredz to, ka bērns kļūst juridiski tavs, un tur nekādi vecāki neko vairs nevar atņemt.
2. Jāsaprot cik bērnus adoptēt ir tavos spekos. Tas būs smags darbs, pat ja bērns ir fiziski vesels.
3. Kādu bērnu vari adoptet- tikai veselu vai arī ar īpašām vajadzibam? Piebildīšu, ka veselu bērnu tradicionālā izpratnē nav. Viņi visi būs ar traumu. Lielāku vai mazāku.
Lai adoptētu bērnu, ir jāiziet adopcijas kursi, psihiatra, psihologa, narkologa novērtējums. Kursi ir obligāti tikai kopš 2020.gada laikam. Un tie kursi ir tiešām vērtīgi, jo reāli cilvēkam no malas nevar ienākt prātā tas viss, ko mācās kursos.
Kad esi ieguvis statusu, tad izejot no tā ir turpmākie procesi. Adoptētāji nonāk adoptētāju rindā, vadoties pēc viņu izvirzītajām prioritātēm: bērna vecums, dzimums, veselības stāvoklis utt. Zīdaini adoptēt Latvijā ir praktiski neiespējami. Juridiski brīvi, tātad adoptējami zīdaini ir tikai tie, kurus ieliek glābsilītēs, tātad 2-3 bērni gadā. Pārējie zīdaiņi prioritāti nonāk audžuģimenē, un ja nav iespējas tad bērnunama vai krīzes centrā (kas nav paredzēts, lai tur uzturētos ilgstoši).
Adoptētajiem tiek sūtīta informācija par adopcijai pieejamiem bērniem, neatkarīgi no vietas rindā kur atrodies. Bet jo tuvāk rindas sākumam esi, jo lielāka iespēja, ka varēsi turpināt adopcijas procesu.
Mēs, piemēram, esam izteikuši vēlmi adoptēt bērnus vairākas reizes, bet tikai viena process tika līdz tam, ka sazinajamies ar audžuģimeni un vietējo bāriņtiesu. Tas process neizdevās, bet tas jau ir cits stāsts-par to kā audžuģimenes izmanto caurumus likumdošanā. Šobrīd adoptēt nepiesakamies, jo tūlīt būs ģimenes pieaugums, esam šo procesu atlikuši par gadu. Bet nu par to neviens nav jāinformē, vnk nepiesakies bērniem un viss.

500 ģimenes, kas varētu pa 2 bērniem paņemt pie sevis

Tas nav vienkārši, jo bieži vien bērni tiek nodoti adopcijai TIKAI grupas, t.i. 3 vai 4 bērni. Un jāsaprot, ka jau VIENS bērns prasīs darbu.