Pašpārliecinātība, atbrīvošanās no visa analizēšanas

Nu, es domāju, ka ir ļoti jāstrādā pie sevis un uztveres, lai to mainītu. Arī vide, kurā uzturies svarīga. Man palīdz, ja man ir atbalstoši cilvēki apkārt, patīk, ja man kāds pasaka kādu uzslavu, labu vārdu, iedrošina.
Kritizēt sevi var visi, bieži vien mēs pārspīlējam un lietas mālējam melnākas, nekā tās ir, tāpēc paļauties uz savu spriedumu par sevi, manuprāt, nav diez ko gudri.
Var arī aiziet pie psihoterapeita, parunāties.

Piekrītu. Vide,kurā uzturies spēlē milzīgu lomu pašpārliecinātībai un mīlestībai pret sevi. Kad sastapsi mīlošus cilvēkus apkārt, ar kuriem vari justies droši, būs krietni vieglāk un patīkamāk dzīvot,jo patiesībā ir ĀRKĀRTĪGI svarīgi būt sabiedrībā, kurā jūties pieņemta un saprasta. bet kamēr tādu cilvēku nav, tā ir cīņa un konkurence. Vēl tā tēlošana, ka visi ir draugi, lai gan draugs tā pa īstam nemaz neviens nav. Pamēģini saprast un nodefinēt lietas, kas nerada prieku, arī pat tās, kuras nedaudz liek nejusties,ejot turpretī tam, kas patīk un dod sajūtu, ka jūties komfortabli.
Jo vairāk sanāks rast domubiedrus, jo vairāk sapratīsi, ka neesi viena ''tāda.'' Tad paliek vieglāk. Labu laiku atpakaļ arī dzīvoju ilūzijā, ka lielos vilcienos visiem viss ir labi, bet es te tāda vienīgā no citas planētas, bet tici man tā nav. Kad sāku aktīvi par šo diskusēt ar vienu un otro, biju pārsteigta, ka ar to saskarās ik katrs, tikai dažādos veidos. Un zini, tas arī palīdzēja, galvenokārt, vairāk pieņemt savas lietas, un citus saprast vairāk. Tu pat sāc iemīlēt pēc tam tās lietas sevī un citos, jo anyway, tā ir daļa no tevis, jautājums kā tu taisies ar to dīlot. Izrunāšanās un saprašānās ir zelta vērtē. Tu pat iedomāties nevari cik daudz tas var iedot. šobrīd jūtu, ka jūties nesaprasta, bet neroc galvu bedrē, noteikti visam pienāks savs laiks :)

Tā ir ne tikai darbā, bet visur. Arī par citām tēmām citi šķiet zinošāki, drošāki, labāki oratori, skaistāki utml.

Jā, kāds ir. un? pamatu pamatā viss nāk no bērnības, tiem, kam veicās izaugt veselīgās, pārtikušās un laimīgās ģimenēs, tiem tiešām viss ir kārtībā, bet tādu nav daudz, katram ir savi mīnusi, fobijas, bailes un traumes, kas izpaužās visdažādākajos veidos. esmu dzirdējusi desmitiem stāstu ar dažādiem gājumiem dzīvē, un ir tik interesanti, ka katram ir savas lietas ar ko ņemties un cīnīties. nebaidies sevi pieņemt, jo mēs visi tādi esam. viens vairāk, otrs mazāk.♥
Šī vispār ir baigi foršā tēma un forši, ka pacēli. Manā apriņķī šis arī ir palicis dikti aktuāli.

Gribēju pievienoties, ka neesi viena šajā pasaulē ar šādu problēmu. Nu jau esmu tikusi līdz fāzei, ka es pati saprotu, ka lielākoties tās ir mans iedomas un ka īsti nav tā kā man šķiet, taču pārvarēt sevi un tik nereāli grūti. Tādēļ jāsper mazi, mazītiņi solīši. Es vismaz esmu šajā virzienā. Šanemties kaut mini solīti ir anormāli grūti, bet sevi vajag arī nedaudz piespest, nevis gaidīt uzslavas tikai no citiem, lai gan, protams, ka patīkami dzirdēt labus vārdus par sevi.

Naktsputn, saprotu tevi.
Varu ieteikt izlasīt grāmatu "Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas", jo tas, ko te minēja - atbalstoši cilvēki un darbs ar sevi, protams, ir pareizi teikts, bet ir svarīgi izprast, kāpēc tu tā jūties un no kurienes neticība sev, pašpārmetumi un viss pārējais rodas, kādi ir cēloņi. Darbs ar prātu ir nežēlīgi smags, ir grūti sevi patiesi iemīlēt, es tagad eju cauri līdzīgai pieredzei, kāda ir tev, tāpēc iesaku meklēt arī speciālista palīdzību.
Lai izdodas!

Es teiktu, ka bēdīgs puisis - nespēj iedrošināt, un/vai pašai pārāk lieli tārpi galvā mūžīgās vaimanoloģijas uzturēšanai.
Kā ārstēt? Sarauj psichoemocionālo atkarības saiti no ģimenes. Tagad un tūlīt!
Paldies.