18 gadu vecumā iepazinos ar savu "mūža" mīlestību. Zoss biju, pieņēmu to, ka mani vazā aiz deguna, gaidīju, kad izskraidīsies pie citām un atkal meklēs mani. Citreiz tas bija mēnesis, citreiz trīs, pus gads, kura laikā mani ignorēja, atraidīja un tā trīs gadu garumā. Protams, bija posmi, kad arī es satikos ar citiem puišiem, taču tik un tā domas tikai un vienīgi ap to īsto un vienīgo.
Es biju nereāli samīlējusies, tāpēc arī šķita normāli gaidīt, lai gan es biju tikai rezerves variants - kad nevienas citas nav, viņaprāt, tad šī jau nu atkal piekritīs. Divas nedēļas pēc kārtējā atraidījuma satiku tagadējo draugu, ar viņu sākotnēji neko nevēlējos, jo gaidīju, kad mans princis atkal par mani atcerēsies. Nekad, nekad vairs uz nevienu negaidītu, nebūtu ne otrais, ne trešais variants un nevienai citai arī to nenovēlētu. Cieniet un mīliet sevi!