Viena no variantiem

Man bija pieredze, kad izšķīros no bijušā, pēc 2 nedēļām viņš jau bija kopā ar citu, attiecības viņiem bija mēnesi un pēc tam viņš saprata, ka grib būt ar mani... Es viņu mīlēju tāpēc pieņēmu atpakaļ. Lai gan iepriekš pametu cita iemesla dēļ - viņam arī bija bijusī, kas par daudz, manuprāt, figurēja apkārt un bieži viņam zvanīja /rakstīja. Protams, viņš to paskaidroja, ka viņi ir tikai draugi, jūtu nekādu nav. Tā es cerēju, ka viņiem kontakts noplaks pa 6 gadiem, bet tas diemžēl nenotika. Un tagad, kad beidzot pēdējo reizi izšķīrāmies, viņiem ir daudz kopīgu pasākumu, bilžu soc tīklos. Stāsta morāle - samierināties ar jebko, kas ir pret taviem morāles standartiem tev dārgi maksās - pašcieņu, laiku, labākos gadus, nervus. Beigās tu pat zaudēsi sevi. Un pēc šķiršanās būs vajadzīgi gadi, lai atkal sevi uzbūvētu no jauna.

18 gadu vecumā iepazinos ar savu "mūža" mīlestību. Zoss biju, pieņēmu to, ka mani vazā aiz deguna, gaidīju, kad izskraidīsies pie citām un atkal meklēs mani. Citreiz tas bija mēnesis, citreiz trīs, pus gads, kura laikā mani ignorēja, atraidīja un tā trīs gadu garumā. Protams, bija posmi, kad arī es satikos ar citiem puišiem, taču tik un tā domas tikai un vienīgi ap to īsto un vienīgo.
Es biju nereāli samīlējusies, tāpēc arī šķita normāli gaidīt, lai gan es biju tikai rezerves variants - kad nevienas citas nav, viņaprāt, tad šī jau nu atkal piekritīs. Divas nedēļas pēc kārtējā atraidījuma satiku tagadējo draugu, ar viņu sākotnēji neko nevēlējos, jo gaidīju, kad mans princis atkal par mani atcerēsies. Nekad, nekad vairs uz nevienu negaidītu, nebūtu ne otrais, ne trešais variants un nevienai citai arī to nenovēlētu. Cieniet un mīliet sevi!

Kamēr mācību nesaņemsi, tikmēr ļausi pret sevi izturēties kā rezerves variantu, lupatu, kājslauķi. Bet labās ziņas, agrāk vai vēlāk visiem aizlec.