Labvakar, meitenes!
Man ir labs draugs jau vairākus gadus. Pazīstami 5 gadus, 2 pēdējos gadus esam vairāk satuvinājušies - kopā ejam pārgājienos, braucam tripiņos, varam izkratīt viens otram sirdi, ļoti komfortabli ar cilvēku.
Viņš ir šķīries, man nav druags pašlaik arī un katru reizi saprotu, ka pieķeros ar vien vairāk, jo tiešām ir komfortabli un brivi ar cilvēku kā nevienu citu.... es saprotu, ka man vins patīk vairāk neks tikai draugs, man ir labi ar cilveku, patīk viņa raksturs, izskats utml....un ja es būtu vecāka, tad gan jau sen agrsk būtu viņu sakolījusi
Redzu, ka arī viņam ir jūtas, jo ik pa laikam uzdāvina tā bez iemesla ziedus, ieminās, ka būtu forsi ar mani kopā dzīvot, stasta, cik es laba utml.
BET! Mums ir 13 gadu starpība... es it kā nedomāju, ka tādam lietam kā vecums ir liels svars,bet tomer 13 gadi škiet riktigi daudz...
Prāts saka, ka nevajag, jāpiebremzē, jāpasaka, ka nekas vairām nevar sanākt, bet sirds saka, ka būs īstais, jo tiešām es ne ar vienu tik brīvi, komfortabli, viegli neesmu jutusies kā ar viņu. Šķiet, ka varam runāt par jebko, braukt vistrakāk āķis piedzīvojumos un skumjas būt līdzi. Bez maz vai ka pasakā