Bet iedomājieties kā ir dzīvot ar vīrieti ar kuru viss par ko jūs runājat ir tikai viņa bijušās sievas. No rīta līdz vakaram, tad pirmā, tad trešā, nekad nebūt ar savu vīru divatā, vienmēr kādas bijušās spoks sēž pa vidu. Cik ļoti viņa šādi plosoties sevi nodod, nekādas mīlestības jau tur nav, tur ir tikai alkohols (nu vai Mežezers, vienalga, vēl trakāk, ja šāda nesavaldībā, psihozes un nočurāšanās kāpņu telpā ir pie skaidra prāta) un naids pret tām, kas nāca pirms. Un Kivis gan jau arī tāpēc dzer, ka jo vairāk domā par to kā bija, jo vairāk redz ko pazaudējis, gan jau izdzīvo Tauriņa efektu galvā - kāda būtu dzīve ja būtu palicis ar Madaru, kāda ja būtu audzinājis Kristoferu, bet tad saprot, ka neko neatgriezt. Paskatās, kas viņam blakus, kas apkārt - pritons, sapsihojies botoksu uzblīdenis, viss nekopts, nemājīgs, neģimenisks.. un tad atliek vien dzert, lai tas viss pazūd. Protams vīrišķīga alternatīva būtu savākt pēdējo palikušo bērnu, iet kaut pie memmes un sākt sevi savest kārtība, atrast darbu, rūpēties par bērnu, beigt dzert un sākt lūgties visiem piedošanu, bet viņā nekā no vīrieša nav. Mēs katrs izvēlamies kā dzīvot un kad esam pieauguši, tad pārtraukt uzvesties kā pusaudzim ir izvēle. Bet es pieļauju, ka iespējams arī tur jau ir tāda stadija, ka drīz pasaka beigsies un nebūs vairs ne ministrs, ne Muris…