Atkal 18

Izvēlējos studēt tiesību zinātni un nevis tāpēc, ka man kāds tā teica vai prestiži, bet tāpēc, ka tas bija vienīgais, kur sevi redzēju. Skolā interesēja vēsture, latviešu valoda, politika un tiesības, sociālās zinības....
Gāju bez sajēgas, ko no manis prasīs un kā būs. Tiku budžetā, tāpēc gap year neņēmu, lai gan apsvēru arī to.
Kopumā es nenožēloju. Mācījos LU JF. Daži studiju kursi bija grūti, piemēram, starptautiskajās publiskajās tiesībās daudzi krita ārā un kopumā kursa vidējā balle bija 5. Citi bija viegli nokārtojami. Kopumā es teiktu, ka bija diez gan izaicinoši un haļavu dzīt, lai noturētos budžetā nevarēja, taču nebija arī tā, ka pilnīgi nav brīvā laika un pilnīgi viss nepanesami grūti. Pasniedzēji savas nozares profesionāļi tikai par to, cik labi katrs pasniedz varētu diskutēt... Zināšanas kā tādas vērtīgas.
Nevienu dienu neesmu strādājusi par juristi, bet sajēga ir - saprotu, ko man saka notāre, kārtojot mantojuma lietas, zinu kādas ir manas tiesības, zinu par darba līgumiem, īres tiesībām, procesu valsts iestādēs uc., ar ko ikdienā saskaras jebkurš, bet nedomā tik plaši. Kopumā - esmu apmierināta un ja būtu iespēja, neko nemainītu. Visus 3 gadus nostudēju par budžeta līdzekļiem, tāpēc man nav tāda sāpe, ka nepārstāvu šo profesiju. :)
Tagad domāju, ka gribētu saņemties izmācīties par bibliotekāri. Ir vienmēr patikušas grāmatas, kārtot, būt bibliotēkā... bet pagaidām nevaru saņemties jaunai izglītībai, kā arī neesmu atmetusi domu studēt maģistros juristos. Pagaidām meklēju praksi kaut kur juridiskajā sfērā, lai saprastu vai gribu tālāk šo mācīties vai ļauties mazajam sapnītim par bibliotekāri..

Neko nemainītu savā dzīvē.
Protams, ka bieži domāju - kā būtu, ja būtu! Bet nu priekš kam sevi lauzīt. Manā gadījumā viss ir izdevies lieliski. Esmu ieguvusi divas ausgtākās izglītības, abas pilnīgi pretējās jomās. Un pie izglītības neapstājos, regulāri eju dažādos kursos, semināros. Šobrīd apsveru par citas jomas attālinātām mācībām.
Cilvēkam jau attīstība un izaugsme neapstājas pēc pirmās augstākās izglītības ieguves, ja cilvēks ir ieinteresēts un vēlas attītīties, tad kaut vai ar jurista diplomu ies tālāk uz pārtikas tehnologiem mācīties. Galvenais ir pabeigt savu iesākto ceļu un nepamest studijas pirmajā gadā, jo tu nekad nezini, kad tev šis diploms un iegūtās zināšanas noderēs.

Studijas, kur pēc vidusskolas iestājos, pametu nepabeigtas. Ja vēlreiz atgrieztos uz to laiku, pat nezinu, ko citu izvēlētos. Iespējams, ka neko un tā vietā izmācītos kādu profesiju. Studijas universitātē mani nekad tā īsti nav saistījušas, savlaik iestājos tur tikai vecāku spiediena dēļ.

Nožēlot nenožēloju, toreiz gāju tur, kur gribējās, bet, ja man tagad būtu iespēja sākt studijas no jauna ar tagadējo zināšanu bagāžu, es ietu uz eksaktajām zinātnēm apgūt kādu profesiju, kas nav katram otrajam pa spēkam. Es toreiz biju ļoti spējīga, bet izvēlējos iet uz kultūras sfēru. Tagad saprotu vecākus, kas mēģina pierunāt savus bērnus izmācīties "kaut ko normālu". Saprotu, bet neatbalstu, jo bērnam pašam ir jāpieņem tādi lēmumi, lai vēlāk nesaka, ka vecāki "sabojāja dzīvi". Lai gan gūt panākumus vai izgāzties ir iespējams praktiski visur, ne vienmēr var paredzēt, kur dzīve aizvedīs. Un profesiju ir iespējams apgūt citu, tomēr iet cauri vēl vienam bakalauram nav mans.

Pabeidzu matemātikas - statistikas studijas. Noteikti izvēlētos to pašu, jo tas tiek augstu vērtēts darba tirgū, ir plaša profesiju virziena izvēle. Kopš studiju pirmajiem kursiem vienmēr esmu strādājusi "pa tēmai" tikai dažādās nozarēs, tādā veidā atrodot savu īsto vietu, kur pielietot matemātiķa zināšanas.
Spilgti atceros vidusskolā kāda klasesbiedra mammas teikto pēdējā zvanā - "Izvēlieties grūtāko un sarežģītāko savu iespējamo virzienu. Būs grūti, bet tas atmaksāsies".