Kad studēju es arī satraucos sesijā, bet ne tik ļoti, lai dzīvotu pastāvīgās bailēs. Man nebija bail nenokārtot, jo es mācījos, man bija bail, ka es pievilšu sevi un citus, izlidošu no budžeta utml. Bija bail sagraut savu ideālo tēlu. :D
Daudzi kursa biedri domāja, ka es nemācos un esmu vienkārši gudra, bet es mācījos. Visbiežāk pēdējā brīdī, tāpēc, ja man kāds kaut ko pajautāja 2 dienas pirms eksāmena, es nekad nezināju, bet pēdējā naktī samācījos un ar svaigām zināšanām gāju uz eksāmenu... reizēm arī mācījos laicīgi(bet tas bija ļoti reti, grūtākajiem priekšmetiem), parasti pēdējam eksāmeniem sesijā absolūti nemācījos, jo galvā brīvdienas un viss apnicis. Nu, es kopumā teiktu, ka labu atzīmi eskāmenā veido vairākas kompanentes - gan tas kā veicas(reiz es samācījos eksāmenam vienu tēmu, zināju no A-Z un manā variantā bija 70% jautājumi, uzdevumi par šo tēmu, tā nu es dabūju 8 ar mazu piepūli un citā reizē es izvilku to vienu biļeti, kurai absolūti nebiju gatavojusies un tad uz vietas vajadzēja atcerēties pa gadu apgūto), gan tas kā fiziski jūties(esmu rakstījusi eksāmenus izgulējusies, vesela un esmu rakstījusi ar sāpošu galvu, kā zombijs), gan tas cik EFEKTĪVI mācies(es studējot drīz vien sapratu, ka taktika - lasu grāmatu no vāka līdz vākam pirms eksāmena un taisu konspektus.. nestrādā, daudz gudrāk ir pāriet cauri lekcijām, semināriem un ja kaut kas nesaprasts izlasīt, nevis visu lasīt lasīšanas pēc, bet daudzene turpināja zubrīties, viņa katram eksāmenam gatavojās 20h+, taisīja skaistus konspektiņus, pasvītroja svarīgāko utml, bet rezultātā dabūja sliktākas atzīmes un bija nogurusi)
Man palīdzēja mazināt stresu baldriāni, stop stress un citi nomierinoši medikamenti, tāpat iešana pastaigās - tā vietā, lai paniksi mēģinātu šķirstīt lapas pierakstos, cerībā, ka atcerēšos, es gāju ārā pastaigāt. Protams, pietiekams miegs svarīgs arī(bet tas ne vienmēr man bija) Vispār visa tā vide apkārt, ne tikai tas, cik daudz stundas pavadīju pie grāmatām.