Agrāk kaut kā to varēju pieciest, bet tagad tāda sajūta, ka vairs nevaru, sāku vienkārši lūzt... Vecāki vienmēr ir uzskatījuši, ka kādas man problēmas vispār var būt? Viņi taču strādā, naudu pelna, man dod, ko gan citu vēlēties? Taču cita atbalsta izņemot finansiālo nekad nav bijis. Tad kad man ir bijis tik tiešām morāli slikti, tāda sajūta viņiem ir pilnībā vienalga, ja ne labi draugi, es tad vispār nevaru iedomāties, kas ar mani būtu. Tagad cenšos ar vecākiem gandrīz vai nekontaktēties, taču ne vienmēr tā sanāk. Bieži vien viņi atnāk uz manu istabu un sāk stāstīt savas problēmas, man nav nekādas reakcijas, es ļoti bieži neko neatbildu, pat neskatos uz viņiem, bet viņi tik un tā turpina bliezt savas problēmas, vispār nepajautājot kā man iet, vai viss ir kārtībā, kas noticis.
Drīz pabeigšu 12.klasi, domāju braukt uz Rīgu un iepriekš domāju, ka beidzot tas murgs beigsies, bet nē... Mani vecāki arī grib pārvākties uz Rīgu. Es to ļoti negribu, zinu ka egoistiski, bet es nevaru.. mani vispār nedzird, viedokli neuzklausa, nekad netic maniem spēkiem un vienmēr uz manis bļauj. Es reti ar viņiem runāju, bet ja parunājos, tad nožēloju un izbojāts noskaņojums garantēts.
Es laikam negaidu no jums nekādus risinājumus, vienkārši vēlos izkratīt sirdi. Gribu arī pateikt, ka neaizmirstiet atbalstīt savus bērnus arī emocionāli, pat ja jūs strādājat, pat ja bērnam viss ir, nevajag aizmirst par citām daudz svarīgākām lietām.
Paldies!
45
