Pastāstīšu savu ātro versiju tam, kā nokļuvu šajā mindsetā. Es arī skolas gados biju baigi apsaukātā un izstumtā. Vairāk gan dēļ mīkstās sirds un dēļ tā, ka man nebija to kruto botu kājās. Vecāki nodrošināja tieši tik cik tajā laikā to varēja un audzināja mani kā godīgu un kārtīgu bērnu, kas mīl kārtību. Protams, visas tās apsmiešanas, izstumšanas baigi iedragā pašapziņu. Sajutos līdzīgi tev. Kādu brīdi vispār kā baigais sūds. Ģimenē arī sākās grūti brīži. Tad atradu darbu, kas man jau bija liels sasniegums. Sāku sev mazliet noticēt, ka nemaz tik bezcerīga neesmu, kādam tomēr mani vajag. Tad sastapu vienu puisi, kam iepatikos. Es godīgi sakot pati nezināju tajā brīdī kapēc, jo arī biju tāda ļoti kautrīga un nepašpārliecināta. Viņš saskatija manī tīru sirdi (pats toreiz tā izteicās) un tad arī centās to pašlepnumu manī iesēt. Kaut kas sanāca, kaut kas nē. Tad nāca nākamie dzīves pavērsieni, kas vienkārši iemeta tādā notikumu virpulī, kur tev principā jāpaļaujas tikkai pašai uz sevi. Pašapziņa tad auga, tad krita. Pabeidzu vidusskolu paralēli toksiskām attiecībām ( par to, cik daudz tās mani mentāli sačakarēja es varētu sarakstīt grāmatas After cienīgu pastāstu), noliku tiesības. Nākamie divi sasniegumi kas kaut kā pacēla to sevis apzināšanos. Un tad kaut kā atnāca pie manis tie pirmā puiša vārdi, kad es viņam pasūdzējos par to kas manā dzīvē notiek ( mēs esam joprojām čomiņi) - tu esi kā vairāk vērta, tikkai tu esi tik stulba ka to pati neredzi. Viņš nav kaut uz pusi tevis vērts. Un tas bija tik riebīgā tonī, ka es sākumā sadusmojos uz viņu. Pēc tam es tik sapratu ko viņš pateica. Bet tas tā iesēdās prātā, ka es reāli pāris mēnešus vēlāk atnācu mājās un pateicu ka es gribu šķirties no tās toksiskās pēcpuses. Un tajā brīdī man šķiet ka arī atnāca tā pašcieņa. No tā brīža kad tika izteikti tie vārdi. Es tos pāris mēnešus vairs ne uz vienu negaidiju. Es gāju kad un kur gribēju, vilku ko gribēju, taisiju lokas parastā darba dienā, jo man tas lika izskatīties skaisti skatoties uz sevi, pucējos jebkad kad vēlējos, manikīrs, skropstas. Viss kas lika man justies labi. Kaut kā sevi iepriecināju, ja nebija ko darīt gāju laukā, klausijos mūziku un pastaigājos gar jūru, jo jūra man vienmēr ir ļoti, ļoti mīļa vieta. Īsāk sakot es sāku sevi iemīlēt. Arī ar to mazo riepu uz vēdera un pleznas izmēra kājām. Un tad jau vairs atpakaļceļa nav. Tad satiku savējo un tagad daru to ko nu goda vārds necerēju par dzīvē darīt un pieredzēt.
Viss sākas ar sevi. Ir dāmas kas piedzimst pašcieņā, kurām pār visām vīlēm staro skaistums un pašcieņa. Un tad ir cilvēki kas par to cīnās. Un labi ka tu esi viena no tiem, kas grib par to cīnīties. Citi nodur galvas un paliek tur, jo tic, ka viņi tādi ir nolemti. Tu vari būt jebkas kas vēlies. Domas materializējas. Tu esi tas, ko tu domā.
6
