Psihoterapeits - tā nav tikai fiziska slimība. Galva arī ir jāsakārto.
Pati pa depresiju dzīvojos stabilus 5 gadus, ja ne vairāk. Teikšu godīgi, nedzēru zāles, kaut visiem likās, ka baigi dzeru.
Pavisam atklāti sakot, man pirmos grūdienus deva tieši uzticības persona. Mani vilka ārā no mājām, kaut arī negribēja, mani vazāja pa LV apkārt random tripiņos. Sākām spēlēt datorspēles, kad nevarējām satikties (dažādas pilsētas), apmeklējām random pasākumus, mājas pasēdēšanas, spa dienas un vakari. Reāli, liekas, ka cilvēks mēģināja darīt visu ko iespējams. Sākumā, loģiski, manī tas vispār neizsauca nekādas emocijas, man likās, ka to daru vnk bezjēdzīgi. Ar laiku sāka parādīties smaids uz sejas, sāku izbaudīt. Kad paliku viena, tad sākās anksis, nedēļu no vietas, gultā nogulēju, raudāju - gultā, dušā, uz zemes, ārpus mājas, spēlējot datorspēles utt. līdz uzradās jauns cilvēks, kas man pilnībā izmainīja dzīvi, bet par to cits stāsts. Nervu zāles pa to visu laiku iedzēru 1x (nervu, ne depresijas). Tas viss prasa nereāli ilgu laiku, bet esmu depresijas/ankša brīva aptuveni gadu. Atradu otru pusīti, tad kad biju vismelnākajā periodā, viņš mani vēl pārbaudīja, tagad esam stipri. Atradu savu nostāju dzīvē, un vēl katru dienu, mēģinu aizmirst pagātni.
Ar laiku tik tiešām noskaidrojās, ka visu jāgrib pašam, tā ir, bet tu šoreiz izskatās būsi tā, kas viņam atvērs tās acis, cik patiesībā visu var skaisti pagriezt un pamainīt. Paliec ar viņu, izdomā ko jaunu, uztaisāt sev pārmaiņas gan garīgas, gan fiziskas. Saki - sāksim no jauna! Terapija viņam palīdzēs saprast, kas viņam jādara. Zāles, ja vajag dzert nostabilizēs motorus ķermenī (bet nu ārkārtīgi neiesaku zāles.. bet ja galīgi, nu tad..) Tu - viņam būsi lielākais supports.
Man tāds prieks, ka tici viņam un nepamet viņu nelaimē. Tu esi īsts draugs, tādi mūsdienās ir retums.
422
