Labvakar!
Manam draugam(mēs neesam pāris, vienkārši šis cilvēks man ir tuvākais cilvēks jau kādu laiku, varētu teikt - labākais draugs) ir depresija. Viņš visu laiku jūtas sūdīgi, bet cīnās... ir darbs, cenšas iespēju robežās trenēties, palīdz vecākiem/vecvecākiem, draugiem.. viņš tiešām ir lielisks cilvēks, bet es redzu kā depresija viņu ''noēd''. Viņam nav dzīvesprieka, neskata nekur labo... reizēm uznāk panikas. Mēnesī 2-4 reizes. Tad viņš dreb, raud bez iemesla, zvana man. Ir bijušas reizes, kad gribējis uztaisīt pašnāvību(jā, jā esmu dzirdējusi, ka pašnāvnieki nekladzina apkārt... bet šis ir cits gadījums...pagātnē ir bijis mēģinājums, bet līdzcilvēki atturēja...) Es esmu runājusi ar viņu par šo, viņš man apsolīja, ka nekad vairs nemēģinās...bet man ir bail, katru reizi, kad ir panikas man ir bail, ka salūzīs... un notiks ļaunākais...
Aj, ir grūti ietērpt vārdos. Ir grūti būt līdzās cilvēkam, kuram ir smags stāvoklis. Esmu viņa vienīgā uzticamības perosna. Pārtraukt draudzību nevarētu un negribu. Viņš tomēr man ir ļoti svarīgs. Kā jau rakstīju - vislabākais draugs.
Nevajag rakstīt, ka cilvēkam pašam jāgrib mainīties... viņš grib! Viņš iet pie psihologa, viņš lieto medikamentus, ko ārsts uzrakstījus.... bet šķiet, ka maz ko palīdz. Jā, varbūt satur grožos ikdienā... bet viņa neveiksmes, kas vajā un panikas lēkmes grauj...
Tas ko sagaidu no šīs diskusijas... varbūt kāds, kāda ir saskārusies ar ko tādu? Kādam ir bijis tā, ka līdzcilvēkam(vai pašam) ir mentālas saslimšanas, problēmas? Kā vislabāk būt līdzās, palīdzēt?
Varbūt pie reizes varat ieteikt tiešām labu psihologu... iespējams mēģināšu pierunāt mainīt speciālistu, cerībā, ka tas līdzēs...