Godīgi sakot esmu 7 gadus ilgās attiecībās, kuras beidzās jau sen. Vismaz pirms 3 gadiem..
Kādēļ viss ir beidzies bet joprojām dzīvojam kopā? Nu esam istabas biedri ja to var tā teikt, jo vnk kopā vieglāk dzīvi pavilkt.
Bet ja pavisam godīgi, tad mans bioloģiskais pulkstenis ir sācis tikšķēt un negribu palikt pie saistas siles. Gribās kustēties tālāk un šķirt ceļus uz mūžīgiem laikiem. Kāpēc? Tāpēc ka mans 'istabas biedrs' nevēlās, ne bērnus, ne ģimeni, ne kāzas..neko. un pats ir bērnišķīgs un nepieaudzis. Mani uztver kā māsu .
Ja domājat par seksu..nu mums tāda nav bijis sen. Pāris gadi jau
Anyway, pirms 3 gadiem iepatikās kāds puisis, dzīvo starp citu netālu no mums. Tā kā visu šo laiku esmu izsapņojusi perfekto dzīvi un bioloģiskais pulkstenis liek par sevi manīt, nolēmu ķerties vērsim pie ragiem un uzrakstīt. Runāt par sajūtām, jūtām, atzīties, aicināt uz 'randiņu' nekad nav bijušas problēmas tādā ziņā esmu pašpārliecināta.
Iesāpējas tas, ka nesen šo puisi izglābu. Autoavārijā.
Viņam nekas nekaiš, nav pirmā reize. Es katru dienu viņam rakstīju kā viņš jūtas, vai kaut ko nevajag, vai pie ārsta nevajag aizvest, piedāvājos palīdzēt kā vien varu un spēju. Viņam viss ir kārtībā, bišķi apdauzījies tik. Gribās viņu savākt sev un paraut bišķi dzīvē uz augšu un ieguldīt viņā ar nosacījumu ja viņš atbildēs ar to pašu uz manām jūtām. Nē nē to protams es viņam neteicu un nepiedāvāju, tā ir doma ko es izcilāju savā galviņā
Bet hu' bļ' 🤷 es viņam nemaz neinteresēju. Āhhhhh
Kā es to saprotu? Es viņam piedāvāju kaut kur aizšaut kādreiz bet viņš mani noraidīja. Un mūsu kontakts ir pārtrūcis
Anyway es viņam vairāk neko nerakstīšu. Mani ilgi tramdīja domas, ka nu vajag uzrakstīt..es viņam liku manīt par savām jūtām un es domāju ka viņš to labi saprata, ja gribēs pats uzradīsies, ja ne tad ne
Bet man reāli nevienu citu nevajag. 🤷
Es jau tā lietoju antidepressants un cīnos ar klīnisko depresiju. Kopš mūsu sarunas pārtrūkšanas, krītu arvien dziļāk un dziļāk depresijā
1022
