Cik daudz šeit ir sieviešu, kas ir vienas un plāno palikt vienas?

Man būšana vienai un bez otra cilvēka šajā dzīves posmā ir diezgan apzināta izvēle. Zinu savas rakstura iezīmes, trūkumus un apzinos savu egoismu, tāpēc negribu sagandēt dzīvi otram un lieki iztērēt laiku. Man drīzāk svarīgi ir kopt esošās draudzības, nevis tiekties pēc jaunām attiecībām, jo, tām izjūkot, izjutīšu nožēlu par izniekoto laiku.
Tiesa, es apbrīnoju meitenes, kas spēj apvienot darbu, mācības un vēl pilnvērtīgas attiecības - kā to visu izdarīt vienlaikus? Varbūt bailes kaut ko nepaspēt izdarīt laikā vai atbilstošā kvalitātē attur mani no attiecībām, tomēr, zinot, ka nekas nav iekalts akmenī, varbūt kaut kas mainīsies manā domāšanā.

Nav nekā slikta būt vienam. Būt vienam ir daudz grūtāk nekā esot ar kādu kopā. Ja spēj būt viena, tikai apsveicami, esi pašpietiekama.
Bet tev ir tikai 27 gadi! 27! Baudi dzīvi, ej uz randiņiem, ķircini vīriešus, flirtē, gūsti no tā baudu un nedomā par kopdzīvi. Ja tev to vajadzēs, īstais atnāks pats par sevi. Un neaizmirsti, tev ir tikai 27 gadi!

Tu tā kā pirms 70.gadu dzimšanas dienas raksti, ka būsi viena atlikušo dzīvi. Izskatās, ka esi tādā dzīves fāzē izjūtot nepieciešamību palikt vienai, tas ir saprotami, bet nevajag to norakstīt uz visu dzīvi :D
Kāds atrod īsto 20.gados, kāds 50.gados tikai apprecās. Neskrien laikam pa priekšu, pēc pāris gadiem noteikti iesmiesi par šo ierakstu pie kādas vīna glāzes ar savu mīļoto :D
Un jeezus, Tev 27.gadi, lūdzu, ej un dzīvo. Tūlīt visi savakcinēsies un tik sāksies :D

Baudi dzīvi, ej uz randiņiem, ķircini vīriešus, flirtē

Diemžēl neesmu no tā tipa sievietēm, kurām šīs lietas saistās ar ''dzīves baudīšanu'' :D

putns @ 07.02.2021 20:21

Diemžēl neesmu no tā tipa sievietēm, kurām šīs lietas saistās ar ''dzīves baudīšanu'' :D

Dzīvi baudīt var dažādi, kādam pietiks ar makaroniem ar sieru, kādam vajadzēs vēl klāt gaļu.

Jaaa, man mamma tagad runā tā kā Tu, bet viņai ir 52(!). Nu nav veicies ar vīriešiem dzīvē, un viņa ir tik daudz apdedzinājusies. Nu jau vairs tiešām uz vīriešiem neskatās un nemaz nevēlas, labāk jūtas viena.
Tev ir tikai 27, Tev vienkārši ir nolaidušās rokas, jo neesi atradusi to īsto. Tici man, pienāks brīdis un Tu šo savu domu uzskatīsi par ļoti muļķīgu. 🙂

Varbūt jāiet par mūķeni? 😁

Es esmu apdomājusi būšanu vienai pēc iepriekšējām attiecībām, kas mani baigi mainija kā personu. Tad uzradās tagadējais. Un domāju, ja reiz sanāks tā, ka katram būs jāiet savs ceļš, visticamāk mans lēmums par būšanu vienai būs apzināts.

Kādu laiku vienai noteikti būs forši padzīvot.. Man ļoti patīk, reāli izbaudu šo laiku kad esmu viena.. Bet sevi pieķeru pie domas, ja Man būs visu laiku tik forši, tad dzivošu viena visu laiku.. Nafig tās stulbās attiecības

Es pilnīgi mierīgi varētu kaut visu dzīvi nodzīvot viena, t.i. bez nopietnām attiecībām. Vienatne mani nebaida, tieši pretēji. Tā nu sagadījās, ka savā dzīves ceļā sastapu cilvēku ar kuru šajā jautājumā ir vienots viedoklis, tāpēc mūsu attiecības man dod pietiekami daudz brīvības un laika sev, taču, ja nebūtu šī cilvēka vai ja pēkšņi atkal paliktu viena, par to neuztrauktos. Gadiem ejot, esmu kļuvusi ļoti pašpietiekama, priekšroku dodu vienatnei, nevēlos savā dzīves telpā ielaist citus cilvēkus. Dažreiz pat biedē doma, ka tas viss man pēkšņi varētu tikt atņemts. Tās ir manas emocijas un domas uz šo brīdi, taču dzīve ir gara un vēl tik daudz kas var mainīties.
Ar šo gribu teikt to, ka vēlme būt vienai vai vēlme dzīvot bez attiecībām, nav nekas slikts. Taču, neskatoties uz to, gadās, ka savā dzīves ceļā sastopam cilvēkus ar kuriem esam, tā teikt, uz viena viļņa. Es ieteiktu vienkārši dzīvot un baudīt dzīvi. Ja izdosies satikt to cilvēku ar kuru tomēr gribēsies būt kopā - super! Ja ne - arī super! Vēl esam jaunas un mums priekšā visa dzīve. :)

Manuprāt, vienatne ir vajadzīga, jo tieši attiecībās mēs to nereti pazaudējam. Es tiešām nevaru iedomāties būt kopā 24/7. Esmu izbaudījusi pietiekoši daudz randiņus, attiecības, bet tas viss bija bez nākotnes. Protams, arī salauzta sirds ,pat abpusēji. Pazaudēju savu es, iedzīvojos milzīgos kompleksos, ēšanas un veselības problēmās. Šobrīd jau dažus gadus esmu viena un atguvu pašvērtējumu, veselību un stipru raksturu. Jā, bijušie ir mēģinājuši attiecības atjaunot ,bet es biju pilnībā pret. Pagātnei nav nākotne, par vēlu. Viņi nebija slikti cilvēki , bet mūsu attiecībām nebija lemts turpināties.
Protams, ir ļoti daudz cilvēki(arī forumā), kuri domā, ka dzīvot vienam nav labi, pat izsmej,ja nav vīrs un bērni ,redz potenciālā vecmeita. Un,ja tā? Tā ir mana dzīve. Par to nebaidos, kà būs. Varbūt esmu pašpietiekama.
Līdz 24 gadiem, liku priekšplānā tikai attiecības un viss pārējais bija otrajā plānā, nesvarīgs, tas nebija pareizi. Galvenais, ir neklausīties apkārtējos, jo tā ir TAVA dzīve un laime. Tomēr, es ticu, ka kaut kur ir īstais cilvēks, vienkārši nevajag iespringt un izmisīgi, kādu meklēt. Diemžēl, mūsdienu cilvēkiem vairs nav vērtības. Es noteikti neesmu no tiem, kas dzīvos kopā, lai tik nebūtu viens. Tāpat, esmu pret vienas nakts sakariem.

Bellatresa @ 08.02.2021 08:45

Manuprāt, vienatne ir vajadzīga, jo tieši attiecībās mēs to nereti pazaudējam. Es tiešām nevaru iedomāties būt kopā 24/7. Esmu izbaudījusi pietiekoši daudz randiņus, attiecības, bet tas viss bija bez nākotnes. Protams, arī salauzta sirds ,pat abpusēji. Pazaudēju savu es, iedzīvojos milzīgos kompleksos, ēšanas un veselības problēmās. Šobrīd jau dažus gadus esmu viena un atguvu pašvērtējumu, veselību un stipru raksturu. Jā, bijušie ir mēģinājuši attiecības atjaunot ,bet es biju pilnībā pret. Pagātnei nav nākotne, par vēlu. Viņi nebija slikti cilvēki , bet mūsu attiecībām nebija lemts turpināties.
Protams, ir ļoti daudz cilvēki(arī forumā), kuri domā, ka dzīvot vienam nav labi, pat izsmej,ja nav vīrs un bērni ,redz potenciālā vecmeita. Un,ja tā? Tā ir mana dzīve. Par to nebaidos, kà būs. Varbūt esmu pašpietiekama.
Līdz 24 gadiem, liku priekšplānā tikai attiecības un viss pārējais bija otrajā plānā, nesvarīgs, tas nebija pareizi. Galvenais, ir neklausīties apkārtējos, jo tā ir TAVA dzīve un laime. Tomēr, es ticu, ka kaut kur ir īstais cilvēks, vienkārši nevajag iespringt un izmisīgi, kādu meklēt. Diemžēl, mūsdienu cilvēkiem vairs nav vērtības. Es noteikti neesmu no tiem, kas dzīvos kopā, lai tik nebūtu viens. Tāpat, esmu pret vienas nakts sakariem.

Bērnībā es sapņoju, ka man 20 gados būs skaistas kāzas, vīrs, bērni. Tomēr, dzīvē viss sagriezās savādāk. Tāpēc, krist panikā? Nē, sapņot ir labi, bet jāskatās arī uz realitāti. 27 gadi nav nekāds vecums, ticu, ka mums tas viss būs īstajā laikā! 🙂

Ai, šitādas runas "cik labi vienai", "attiecības negrib" utt ir tikai līdz brīdim, kad uzrodas īstais vīrietis. Tu ne pirmā, ne pēdēja, kas šādi runā.

Es kādreiz savos dumjajos 22 gados arī domāju ka būšu mūžīgā vecmeita ar 5 kaķiem. 🤣🤣 Bet tad 23.gadu vecumā satiku savu vīru. Tagad man jau ir gandrīz 30 un esmu precēta.
Tev viss priekšā. Satiksi īsto, tad, kad to vismazāk gaidi.
Neiespringsti uz to.

Man joprojām ir paziņa, kurai ir 30+, nav drauga kopš 9.klases, kur nu vēl vīrs. Un lai cik dīvaini neliktos arī nevainīga. Ļoti mīl kaķus, cilvēki riebj. Vot, tā ir vecmeita ar šādu dzīves nostāju!
Autorei viss vēl priekšā.

Kāpēc visi saka "tev viss vēl priekšā, ej un dzīvo, baudi dzīvi, drīz satiksi savu īsto"? Vai tad cilvēks pēc izvēles nevar būt viens, ja ta grib? Vai tas ir kaut kur iekalts, ka laimīgs un dzīvi baudīt var tikai,ja ir ar kādu kopā? Zinu ļoti daudzus cilvēkus kas ir vieni un ne ar ko nav sliktāki par tiem,kas ir attiecībās. Ne visiem ir vajadzīgs otrs cilvēks un nav jau tā,ka tas būtu vienīgais veids kā dzīvot.

Prieks redzēt līdzīgi domājošas, bet mani tomēr pārsteidz, cik daudzas vienkārši tic, ka visas atrod savu īsto un dzīvo laimīgi līdz mūža galam. Ņemot vērā, ka vairāk kā puse laulību tiek šķirtas, un arī nešķirtajās ir ļoti daudz nelaimīgu pāru. Tad no kurienes tāda pārliecība un solījumi, ka es jau tūlīt, tūlīt atradīšu ideālu (priekš sevis) vīrieti ar kuru būšu kopā līdz mūža galam? :D

Atrast otru cilvēku ar ko gribētu nodzīvot visu mūžu tiešām ir retums, bet nav neiespējami.
Ja skatās uz tiem pāriem, kas šķiras, tad tur ir vaina nemācēšanā komunicēt un nolikt bišķiņ savu ego malā. Ja mans vīrs mūsu strīdu laikā tiešām būtu klausījis tajā ko saku, tad mēs jau 10 reizes būtu izšķīrušies. Gadi iet un mūsu attiecības mainās, mana domāšana mainās un kad izejam cauri grūtībām mēs paliekam stiprāki Un Es tiešām nevienu citu sev blakus neredzu. Ļoti ceru, ka nodzīvosim līdz sirmam vecumam.
Ko es gribu pateikt, nekad nevajag būt kategoriski noskaņotai. Vienkārši dzīvo savu dzīvi, turi acis vaļā un izmanto iespējas.
Zini kā es paliku kopā ar savu vīru? Pati uzrakstīju viņam Facebookā. Un es biju tā, kas kategoriski uzskatīja, ka nekad pirmā vīrietim nerakstīs.

Nu attiecības nav īsti piemērotas cilvēkiem, kuri dzīvo ideālu mākoņos.
Ja kaut kādā mērā ir vēlme pēc tām, tad ir vērts piestrādāt pie lietām, kas traucē veidot vai uzturēt tās. Jo tomēr - veiksmīgas attiecības ir primāri atkarīgas no paša rīcības.
Kas attiecas uz konceptu - dzīvot līdz mūža galam - neredzu jēgu uz to iespringt, it īpaši, ja skaities pašpietiekams cilvēks. Kā būs, tā būs. Nevar paredzēt to, kā dzīve, pats vai otrs cilvēks mainīsies pēc x gadiem.

Ļoti daudz, īpaši ārzemēs. Ir tādas sievietes, kas uzreiz pasaka, ka nekad neprecēsies utt. Kā saka, tagad populāri ir dzīvot tikai priekš sevis.