Kā Jūs nospraužat robežas attiecībās, te nav runa par partneri, bet gan par vecākiem, vecvecākiem, māsām, brāļiem?
Tā nu ir sanācis, ka nenovilktu robežu rezultātā, paļaujoties citu velmēm vai iegribām, mēs tomēr sāpinam sevi. Kad vairs to nevēlamies darīt, mēs sprāgstam. Kā tas notika ar mani.
Situācijas ir daudzas - man nav vissiltākās attiecības ar māsu, jo viņa ir pilnīgi savādāka, cits cilvēku tips, kā arī bieži aizskaroša, nu tā, ka dažreiz liekas neadekvāta. Viņa vēlās tikties, zvanīt, runāt principā par neko, bet man vispār nav sajūtas, ka vēlētos, un vai nu tas ir radies, jo viņa ir rupja bieži vien pret mani...Ja pasaku, ka nevēlos tad protams, vienmēr seko šīs frāzes "nu pareizi," " kā parasti." Pēc kurām man diemžēl galīg nav velme runāt.
Ome, kurai vienmēr ir slikti. Tā pa īstam pat neuzprasot man, kā iet, pēc sarunas jūtu, ka viņai nekad nav arī īsti interesējis.. ir viņa, viņas problēmas. Viņa var piezvanīt, histēriskā balsī bļaut cik viņai ir slikti, ka "drīz dziedāsiet pie kapa dziesmas." "Bērniem būs kauns, jo viņi nav cienījuši savu mammu un neuzklausa." Es uzklausu viņas sāpi vienīgā, iesaku ko darīt, bet viņa paliek vēl lielāks upuris, bet mana nervu sistēma vairs to nevar izturēt. Tad sāk pārmest, ka "es gribu, lai man zvani divreiz nedēļā," bet ziniet, es nevēlos, man ir smagi klausīties šos stāstus, šīs žēlabas vai arī sarunas, kuras tiek maltas nepārtraukti. Man viņas ir žēl, ka nav savu dzīvi nodzīvojusi tā, kā vēlējās, bet es nespēju arī izmainīt.
Mamma ir vēl viens upuris, kura runā tikai par naudu, lai gan visas savas velmes apmierina un principā naudu tērē sev. Mūžīgā ubadze un otra lieta, viss sāp, viss ir slikti. Izsakās, ka nekur nav bijusi, ka neviens viņu neved... Bet man jau liekas, ka lielākā daļa cilvēku vai nu apzinās savas finanses un nekur nebrauc vai krāj. Nu ir jau tādi, kas ņem kredītu, ko es nevēlos komentēt. Vai arī vēl ir raksturīga žēlošanās par partneri un diezgan tādā pusaudžu līmenī. Šajos visos stāstos nav ne miņas no patīkamā, no laimes par sevi un ar sevi.
Diemžēl es palieku šobrīd tā, kas čīkst. Es mēģinu saprast, ka visas problēmas es nespēšu atrisināt. Es vēlos iemācīties ļoti pieklājīgi šīm sūdzībām atbildēt, bet vairs nespēju. Tas atņem man spēku, enerģiju, velmi vispār runāties ar ģimeni. Tas skan tik traki.
Mums katram ir problēmas, mums katram sāp kaut kas, tieši tāpēc mēs meklējam palīdzību pie speciālistiem, mēs varam pateikt, cik mums ir slikti, bet ne jau katrā sarunā uzkraut visu negatīvo citiem vai tam, kas klausās. Man nav raksturīgs "pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā."
235
