Es Tevi pilnībā saprotu, biju kopā ar cilvēku, kurš mīlēja mani, rūpējās, gribēja ģimeni un man arī bija mīlestība(vismaz tā toreiz likās). Bet paralēlim tai "mīlestībai" bija meli par naudu, man bieži draudēja viņa parāda dēļ kaut kādi random cilvēki, bieži vien ja kaut kas saplīsa (mašīna,kkāda tehnika) es nevareju uz viņu paļauties, kad piedzērās tēloja kaut kādu sabiedrības klaunu par kuru visi rēca, bet man bija kauns. Un ojjj kā skaisti vienmēr varēja izteikt komplimentus, nu reāli karināja man skaistus, garus makaronus ar solījumiem, ka mainīsies utt. Ilgi cietos, domāju, ka es esmu kaut kāda ne tāda, kas es nespeju pieņemt cilvēku, un galu galā viņš tak mani mīl, vajadzētu justies laimīgai, bet tā vietā es iekļuvu depresijā. Pagāja laiks un es nevarēju saņemties izšķirties, bet tad nezinu, liktenis vai vnk sakritiba, es iepazinos ar savu ,nu jau, vīru, ar kuru man jau no pirmās dienas bija tas klikšķis, ka tas ir tas mans otrs ES. Man paralēlās attiecības vilkās gandrīz 2 mēnešus, līdz vienai dienai, es , nu jau ex draugam, ka viss šķiramies un lai nākamajā dienā iet prom ar visām mantām. Un es to nenožēloju, ex draugs zināja, ka es tiekos ar citu, un absolūti neko nedarīja. N e k o. Un es absolūti nenožēloju, ka izšķīros. Nožēloju, ka neizdarīju to ātrāk nesaņēmos izdarit, kad jutu, ka nu nekas nebūs ar šo cilvēku, bet sevi mocīju un meloju pati sev. Es Tev ieteiktu, pārstāt sev melot, un saprast, ka ārēji apstakļi nemainīs tavu iekšējo sajūtu. Man VISI teica, tev tak viņs tiiiik foršs, mīļš uttt, nepamet viņu. Ja būtu citus klausījusi, būtu nelaimīga ar depresīvām domām. Tagad esmu laimīga, laimīga, ka nenobijos, un sagāju ar savu vīru. Paldies liktenim un saprātam.
13
