Uzzināju, ka krāpj

Cik vecs bērns? Domāju tur jau neatgriezeniski ir beigušies svētki, jo nu pati nespēsi būt svētku noskaņojumā. Es droži vien brauktu pie ģimenes, pofig ierobežojumi.

2 gadi

Ak, dieniņās!
Protams, jābojā svētki un jāmūc prom! Vienīgais, kam svētki būs sabojāti ir viņš. Sev izdarīsi pati pakalpojumu.
padomā vai pašcieņa atļautu melot acīs skatīdamies. nu nē, fui.

Man negribētas arī vecākiem neko teikt, viņiem līdz ar to arī būs sabojāti svētki.

man, vienkārši, liekās, ka pieaugušu vīrieti nav ko auklēties! riktīgi nesmuki

Jau sen mūsu attiecības juka un bruka. Pati arī biju domājusi par šķiršanos. Tikai nebiju gaidījusi, ka tā pienāks ar tik pretīgi noti un vēl šādā laikā.

ā nu bērnam tak vienalga, kur saņemt dāvanas. Nu es ar to domāju, ka visticamāk viņš šos svētkus nemaz neatcerēsies. Brauc pie cilvēkiem, kam vari uzticēties un dzer daudz karstvīnu.

Mana fiksā daba neatļautu kaut ko gaidīt vai paciesties. Es kravātu mantas uzreiz. Tev pašai būs vieglāk, ja izbeigsi to tagad, nevis marinēsi.

Brauc pie vecākiem, arī bērns tur jutīsies labāk, ja vien nav citas vietas, kur uz šo laiku apmesties. Varbūt neiesaku tieši šobrīd skaidrot attiecības ar vīru, lai pavisam nesabojātu svētku sajūtu gan sev, gan tuviniekiem, sakoposi domas un jau pēc svētku laika nekavējoties iesaku domāt par šķiršanos, jo šis noteikti bija pēdējais piliens. Neticu gan, ka viņš tā vienkārši Tev tagad ļaus aizbraukt, gan jau mēģinās taisnoties un skaidroties, šī ir pēdējā reize, lūdzu piedod, blā, blā, blā, taču Tu tik tiešām neesi tāda muļķa cienīga.
Par vecākiem neuztraucies - visticamāk viņi Tevi sapratīs un atbalstīs, neļaus pazemot savu meitu. Uzreiz vari neatklāt patieso iemeslu, teikt, ka esat sastrīdējušies, ja tas liek justies labāk.
Bērnam svētku sajūta noteikti no tā nemainīsies, ja būsiet pie eglītes vecāku dzīvesvietā, šajā situācijā vairāk domā par sevi un Jūsu nākotni!
Lai izdodas atrisināt šo situāciju un pavadīt svētkus mierīgā gaisnotnē.

Un vēl, kas visu sarežģī, ir manas finanses. Es viena diez vai pavilkšu. Labi, alimenti. Bet ar visu to, būs nereāli grūti. Esmu tādā strupceļā.

Vai tas dzīvoklis ir viņa, tavs, kopējais? Proti, vai tev būs kur dzīvot, kad izšķirsies?
Es paņemtu bērnu un brauktu pie vecākiem, bet vecākiem vēl neko neteiktu, vienkārši, ka esat sastrīdējušies un ka pabūsi pāris dienas pie viņiem.
Vīram pirms braukšanas gan pateiktu, ka zinu, bet censtos bez histērijām un skandāliem, mierīgi, bet stingri. Piemēram, kad bērns gulētu diendusu un nebūtu klāt un nedzirdētu. Lai viņš arī apdomātu visu. Un tad jau pēc svētkiem izrunātu visu par šķiršanos.

Nemocies un izdari pareizo izvēli. Ja viņš tevi krāpj, tad viņš arī iespējams pēc kāda laika pieliks punktu jūsu attiecībām pats. Labāk pašai aiziet. Zinu, ka vienai grūti, bet varbūt vecāki varēs palīdzēt, vismaz pieskatīt bērnus?

Mans, tā, ka izvākties viņam nāksies.

Saprotu, ka naudas aspekts šeit varētu būt diezgan svarīgs, bet padomā, vai tiešām tādēļ ir jāsamierinās ar tādu nekrietnību? Ja vien viņš ir atbildīgs, saprotošs, palīdzēs finansiāli, nodrošinās ar dzīvesvietu vismaz pagaidām, nevis katru mēnesi ieskaitīs noteikto naudas summu un uzdzīvos ar mīļāko, kamēr pati neesi vēl stabili uz savām kājām, tomēr ir arī viņa bērns un kaut kas pie Tevis vēl līdz šim ir turējis.
Pieņemsim, ka tik tiešām pēkšņi viss mainās un viņš saprot, ko gandrīz pazaudēja, bet vai tiešām Tu pati tādu nekaunību paciestu, ar to samierinātos? Kāda iespēja, ka tas neatkārtosies, it sevišķi vilkt citu sievieti uz Jūsu kopīgajām mājām... Ilgtermiņā tā noteikti vairs nebūtu laimīga kopdzīve.

Manuprāt, nav svarīgi kad tas notiek. Nav būtiski, vai to uzzini parastā dienā, Ziemassvētkos vai lieldienās. Ja tas notiek, tad tas notiek. Sev stāstīt galvā, ka šis laiks nav bijis piemērotākais laiks, nepadara to visu vieglāku tev pašai. Šķiet, ka grūtākais tagad ir atslēgt emocijas. Bet ja tās atslēgsi, nonāksi pie loģiska rīcības plāna. Man grūti tev ieteikt ko vairāk par šķiršanos un mentālu spēku. Tu labāk zini finanšu situāciju un iespējas, kā dzīvot tālāk tev ar mazo. Visticamāk, no daudzām dzīves ekstrām būs jāatsakās, ja dzīvosi divatā.
Novēlu, lai tev viss izdodas. Saprotu, cik grūti tas ir. Turies. ❤

Šķiet, ka viss notiek tā kā tam būtu jānotiek! Piemerām, ja uzzināji to pirms svētkiem, tātad bija îstais laiks. Lieliska iespēja kopā ar bērnu nozust pie vecākiem prom un šo laiku izmantojot abiem kārtīgi apdomāties par visu, un vienkārši būt prom!
Tavā vietā es jau sen būtu uztaisijusi traci un no mājas izmetusi, tomēr ar skaidru galvu domājot no malas, vislabākais variants ir netaisīt skandālu un nepārvērst to par kara lauku. Skaidrs, ka ir sāpinājums. Un lietas jau izdarītas.
Ja sieviete ir bijusi jūsu dzīvoklī, tas ir reāls mī un žē! Padomā cik tuvu viņi ir jau.

Suti elle ratā! Neesi pelnijusi tadu attieksmi!
Lai tinas pie savas dudinas 😅

Šausmas, cik necilvēcīgi! Es zinu, ka tas tāds mazas meitenes domu gājiens, jo krāpšana ir un paliek briesmīga, turklāt tas ir komplicēts jautājums bez vienas pareizas atbildes vai standarta iemesla, bet mani vienmēr ļoti pārsteidz, ja krāpēji velk savu seksu uz mājām, kur dzīvo kopā ar partneri/ğimeni. Man kaut kā tas liekas viszemiskāk par visu - atvilkt kādu uz kopīgi lolotajām un apdzīvotajām mājām, ļaut slaucīt pakaļu dvieļos, kurus krāptajam pēcāk jāmazgā. Gan tieši, gan netieši.
Ja nav pat tik daudz prāta (cieņas? cilvēcības?), lai savām lietām atrastu citu lokāciju... Nu trağiski tas ir.

Šķiries.. Tici man, Tu tiksi galā. Tagad tās Tev liekas problēmas, bet viņš nav pelnījis tevi.
Es negaidītu neko, nu nespētu nemaz. Tev ir jādomā par sevi, nevis citiem. Vecāki tevi sapratīs un atbalstīs.

Atkal mans mīļākais teiciens - pagale nedeg viena. Ja vīrietis krāpj, iespējams, arī pati darīji kaut ko nepareizi.. Ir pāri, kad abi saprot savu vainu, maina apziņu un labo situāciju.. bet aiziet taču ir vieglāk vai ne? 🙂
Bet šajā situācijā vienkārši uzticies savai iekšējai sajūtai. Mani vecāki tomēr palika kopā pēc krāpšanām.. nezinu vai tas bija pareizi. Noteikti nepareizi bija tas, ka mamma iekšēji nebija piedevusi un mani kūdīja pret tēvu un ienīda, ka man ar viņu ir labākas attiecības. Ja viņa man kādā savas histērijas brīdī to nebūtu pastāstījusi, es to tā arī neuzzinātu. Tikai pēc padsmit gadiem sapratu, ka tā bija viņu darīšana un mani tur jaukt vispār nedrīkstēja iekšā. Bet toreiz bija baigā dusma un paspēju arī tēti ļoti sāpināt par to visu.. Varbūt viņš kā vīrs/ uzticams dzīvesbiedrs ir bijis sūdīgs, bet tēva lomu vienmēr pildīja perfekti.