Nezinu cik patiess ir autores stāsts, bet man arī ir pašai sava un ļoti nepatīkama pieredze, tas gan bija pirms gadiem 13, kad man pašai bija 14.. Gulēju bērnu slimnīcā un uhh, tas ko es tur piedzīvoju, patiešām nenovēlu nevienam, pa visu nodaļu bija tikai viena māsiņa kurai tas bija sirdsdarbs, es nezinu ko tur darīja tie pārējie cilvēki un kāpēc viņi tur bij, bet tā noteikti nebij viņu īstā vieta. Kad es tiku pārvesta uz palātu mana mamma velējās būt man blakus, nodaļā bija māsiņas, bija darbinieki, bet neviens pat nevarēja krēslu iedot kur mammai apsēsties, man palātā bija viena gulta, kurā gulēju es un mana mamma man blakus uz grīdas, protams nakamajā dienā tika iedots krēsls, vēlāk jau gulta, bet nu, pats sākums bija traks. Nekad neaizmirsīšu arī cik nekompetenti un briesmīgi pret mani izturējās mans ārstējošais ārsts, kamēr mans tētis nenodeva viņam aploksnīti, tad gan skraidīja iekšā pie manis palātā vairākas reizes dienā jautājot vai jūtos labi, vai viss kārtībā utt. Atceros kā veda mani uz operāciju zāli, mamma nāca līdzi kādu gabaliņu, cik jau nu viņai ļāva, gaitenī stāvēja kaut kādas māsiņas, kas atļāvās skaļi komentēt, ka vot tā briesmīgā māte, kas nespēja parūpēties par savu bērnu un rezultātā notika nelaime.. protams, ka tie bija tikai tukši spriedelējumi, bet tas bija nepatīkami.. it sevišķi tāpēc,ka neviens jau no viņiem nezināja kā patiešībā viss notika, bet piezīmes bija daudz, ļoti daudz. Atceros,ka tiku saukta par pašnāvnieci, kā vispār māsiņas tā var atļauties teikt cilvēkam, kam notikusi nelaime, par kuru tu neko nezini, bet redz tev tā LIKĀS un tu cilvēkam katru dienu saki,ka viņš ir pašnāvnieks, bērnam, bērnu slimnīcā. Man bija smagi, bija daudz traumu, lauztu kaulu, neslēpšu,ka gulēju guļus stāvoklī un uz labierīcībām aiziet pati nevarēju, bija reize, diena,kad man pret gribu tika ievadīta svecīte, es atceros kā lūdzu pagaidīt mammu, lai mana mamma atnāk un ir blakus vai to izdara, nu vienalga, vismaz mammu, bet nē, tā vietā divas māsiņas mani ar varu pagrieza, pieturēja un viena to izdarīja, smejieties cik gribat, bet es šobrīd to uzskatu par sava veida izvarošanu, tas bija pretīg un ar varu. Un šādu stāstiņu no turienes man vēl ir daudz, protams,ka varbūt kādam šobrīd tas neliksies nekas, bet man tajā laikā kā bērnam tas bija ļoti smagi, labi, pavisam mazs bērns jau nebiju, bet slimnīcā iepriekš bijusi arī nebiju un nonākt tur tādā stāvoklī,ka tu vari tikai parunāt, bet tevī neviens neklausas ir viena ļoti nepatīkama lieta. Laimīgakā diena bija, kad tiku no turienes āra un viss kas palicis kā labās atmiņas ir māsiņa Māra, vienīgais sirsnīgais cilvēks visā manā nodaļā, cilvēks kam tiešam rūpēja kā jūtas bērni,kas tur guļ palātos.