Skumjie stāsti

Es varu dalīties ar savu rūgto pieredzi - tas ir mīts, ka, ja cilvēkam ir patiesa vēlme izdarīt pašnāvību, viņš par to nerunās. Tas ir ļoti izplatīts mīts, un ļoti bīstams. Jāprot atšķirt gadījumi, kad piemēram toksisks cilvēks, kad viņu pamet, zvana un draud darīt sev galu, no gadījumiem, kad cilvēks dalās ar savām sajūtām. Ne visi, protams, dalās, bet daudzi. Ne draudu formā, bet tas var būt arī sauciens pēc palīdzības. Šos saucienus nevajag ignorēt. Īsi pirms pašnāvības "izpildes" pašnāvnieks tieši otrādi, centīsies neradīt nekādas aizdomas, lai viņa rūpīgi kaltais plāns neizjūk, bet pirms tam, visdrīzāk, būs gadi, ekstrēmos gadījumos mēneši, bet parasti tie ir gadi ar šādām domām.
Bet tas, ka potenciālais pašnāvnieks ir psihiski slims cilvēks, gan ir taisnība. Instinkts izdzīvot ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas piemīt cilvēkam, un, lai šis instinkts pieklustu, psihē ir jānotiek nopietnām izmaiņām. Visbiežāk tā ir depresija vai bipolārie traucējumi. Tāpēc pašnāvība kā brīvprātīga izvēle ir diskutabls jautājums. Slima dvēsele nav brīva.
Katrā ziņā, ja tuvs cilvēks runā par pašnāvību, tas nav zvaniņš, tā jau ir atombumba.

Pašnāvību uztaisīja mans tētis, vectēvs(tēta tētis) un tēta brāļa dēls. Visi trīs pakārās.
Labprāt arī uzzinātu kāpēc viņi to izdarīja, jo cik man zināms nevienam nebija nekādas ārstu uzstādītas diagnozes saistībā ar depresiju vai mentāliem traucējumiem.
Un to kāpēc var izstāstīt tikai pats pašnāvnieks.
Cik zinu par tēti, esot bijušas cīņas pēdas, kur viņš centās atraisīt sev virvi ap kaklu, tātad tajā brīdī pārdomāja, bet bija jau par vēlu.
Secinu, ka ir pašnāvnieki, kas to dara afekta stāvoklī, nav pat obligāti jābūt ilgstošai slēptajai depresijai.

Vidusskolā pašnāvību uztaisīja kluss zēns, kuram bija grūtības runāt, iederēties klasē. Zinu ka viņam bija crush uz mani,bet es to ignorēju. Bija viens huligāns kurš klasē apbižoja visus pēc kārtas. Arī to puiku. Nezinu kāpēc viņa vecāki nesūtija, to kluso puiku uz kādu spec.skolu. Protams, var iedomāties kāpec viņš izdarīja pašnāvību. Daži skolotāji izskatījās kā izbauda to ka viņš rausta valodu un kautrējas runāt, un speciāli viņu izsauca un nelika viņu mierā kādas 15 min.
Vēl vīra mātes tētis izdarija pašnāvību nolecot no tilta. Tas bija diezgan sen ap 1950 gadu. Cik saprotu viņš to darīja, jo nebija naudas, maz pelnīja un negribēja skatīties kā bērns uzaug nabadzība. Tā pašnāvība vīra māti un viņas mammai atstāja vēl lielākā nabadzībā. Tādā kā dažkārt pie putras jauca koka skaidas lai būtu vairāk.

Lai ārsts uzstāda diagnozi, līdz tam ārstam ir jātiek, Latvijā ir tik milzīga neiecietība pret mentālām problēmām, ka bieži vien diagnozi uzstāda tikai pēc neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma, bet ja tas ir bijis veiksmīgs...
Nosliece uz psihiskiem traucējumuem bieži ir iedzimta, un izpaužas biežāk vīriešos, nekā sievietēs.

Paldies, ka padalījāties. Piekrītu visam rakstītajam un līdzjūtība, ka šāds notikums/notikumi ir skāruši jūs tik tuvu... Tas arī nozīmē to, ka šādu gadījumu ir tik ļoti daudz, ka mēs pat neapjaušam.
Protams, ka iemeslus spert šādu soli līdz galam zin tikai un vienīgi cilvēks pats un savu sāpes apmēru jūt tikai viņš pats.
@Kiskismau arī zinu gadījumus, kad Rīgas skolā ļoti īsā laikā no dzīves izvēlējās aiziet 2 vai 3 meitenes, ja nemaldos pamatskolā. Atceros vienu no meitenēm, kura bija gudra, jauka, bet ar savdabīgākiem, neierastiem sejas vaibstiem, par ko viņu apsmēja mazāko klašu skolēni. Un te vienā dienā skolā sēru vēsts..Nepazinu viņu ne cik, jo liela gadu starpība, bet mani tas tik ļoti aizskāra, ka savā klasē, būdama, "kruto kārtā" sāku pievērsties atstumtajiem, apsmietajiem, ļāvos lai labāk apsmej mani par manu rīcību, lai labāk pazaudēju "draugus", bet no visas sirds dalījos ar savu kabatas naudu bulciņām nabadzīgākajiem un palīdzēju vākt izvandītās somas, caur puķēm mēģināju runāt, ka biežāk jāmazgājas utt. Un vismaz pēdējās skolas laika pirtīs šiem cilvēkiem bija ļauts ierasties bez mērķa paņirgāties, bet gan normāli integrēt kolektīvā. Rakstu šo un domāju, nu cik slimi tas ir!!!
Un tagad, pēc teju 15 gadiem atkal paziņu lokā pašnāvības un to galvenie iemesli - nedabūju labāko darbu, nevaru atrast dzīves partneri, neviens mani nemīl, tikai vecāki, draudzenēm/draugiem nav laika uzklausīt, man nekas nesanāk utt. Mēnesis, pusgads, gads un viss. Tas viss cilvekiem ap 30. Un pazīstu šo cilvēku draugus, kuri arī bija tie, kas novērsās, nepacēla telefonu, kamēr, vienā dienā ziņa, ka drauga vairs nav. Savā ziņā dusmas, bet vairāk līdzjūtība un līdzpārdzīvojums. Es nezinu kā sev piedotu, ja es kādreiz būtu šis cilvēks, kas nav laikus pamanījis pazīmes vai uzklausījis.
Nepārstāvu nevienu organizāciju, ne tuvu tam, šīs pārdomas tīri manas empātijas rezultātā, bet, jūsuprāt, NOPIETNAS, izglītojošas kampaņas par šo tēmu dotu kādu labumu?
Lai jauks vakars!

Izlasot pēdējā laika diskusijas, tā skaitā arī šo.
Nolēmu savam vienīgajam un teiksim tādam iekšēji drūmakam cilvēkam pajautāt vai kādreiz ir nākusi galvā doma par pašnāvību. Tīri intereses pēc.
Un jā! Jau mazos gados ir raudājis domājot, ka nevienam nav vajadzīgs. Sevi gan šī persona it kā esot izaudzinājusi un sapratusi, kas ir kas. Bet tāpat ik pa laikam gremdējas tā laika domās. Un ko tādam cilvēkam pateikt?
Jā, tas viss ir tikai galvā, tradi-tradi-ta.. Bet domāšana virzienu neizmainīt kā draugam. Vai jebkādi skaidrojumi arī nelīdz.
Un ironiski, šis cilvēks, kuri nepazīst tā "zem ādas," visiem liekas viens no izpalīdzīgākajiem, jaukākajiem cilvēkiem, ko zin.
Un it kā jau saka, ka nevarētu sev nodarīt pāri, taču, ja uznāk mellie?!

Aaathena @ 16.12.2020 23:33

Paldies, ka padalījāties. Piekrītu visam rakstītajam un līdzjūtība, ka šāds notikums/notikumi ir skāruši jūs tik tuvu... Tas arī nozīmē to, ka šādu gadījumu ir tik ļoti daudz, ka mēs pat neapjaušam.
Protams, ka iemeslus spert šādu soli līdz galam zin tikai un vienīgi cilvēks pats un savu sāpes apmēru jūt tikai viņš pats.
@Kiskismau arī zinu gadījumus, kad Rīgas skolā ļoti īsā laikā no dzīves izvēlējās aiziet 2 vai 3 meitenes, ja nemaldos pamatskolā. Atceros vienu no meitenēm, kura bija gudra, jauka, bet ar savdabīgākiem, neierastiem sejas vaibstiem, par ko viņu apsmēja mazāko klašu skolēni. Un te vienā dienā skolā sēru vēsts..Nepazinu viņu ne cik, jo liela gadu starpība, bet mani tas tik ļoti aizskāra, ka savā klasē, būdama, "kruto kārtā" sāku pievērsties atstumtajiem, apsmietajiem, ļāvos lai labāk apsmej mani par manu rīcību, lai labāk pazaudēju "draugus", bet no visas sirds dalījos ar savu kabatas naudu bulciņām nabadzīgākajiem un palīdzēju vākt izvandītās somas, caur puķēm mēģināju runāt, ka biežāk jāmazgājas utt. Un vismaz pēdējās skolas laika pirtīs šiem cilvēkiem bija ļauts ierasties bez mērķa paņirgāties, bet gan normāli integrēt kolektīvā. Rakstu šo un domāju, nu cik slimi tas ir!!!
Un tagad, pēc teju 15 gadiem atkal paziņu lokā pašnāvības un to galvenie iemesli - nedabūju labāko darbu, nevaru atrast dzīves partneri, neviens mani nemīl, tikai vecāki, draudzenēm/draugiem nav laika uzklausīt, man nekas nesanāk utt. Mēnesis, pusgads, gads un viss. Tas viss cilvekiem ap 30. Un pazīstu šo cilvēku draugus, kuri arī bija tie, kas novērsās, nepacēla telefonu, kamēr, vienā dienā ziņa, ka drauga vairs nav. Savā ziņā dusmas, bet vairāk līdzjūtība un līdzpārdzīvojums. Es nezinu kā sev piedotu, ja es kādreiz būtu šis cilvēks, kas nav laikus pamanījis pazīmes vai uzklausījis.
Nepārstāvu nevienu organizāciju, ne tuvu tam, šīs pārdomas tīri manas empātijas rezultātā, bet, jūsuprāt, NOPIETNAS, izglītojošas kampaņas par šo tēmu dotu kādu labumu?
Lai jauks vakars!

Tēma smaga. Taču nedomāju, ka lielāka runāšana vai kāda specifiska organizācija spētu ko mainīt. Vismaz pieaugušo vidū noteikti. Lielākoties, manuprāt, pieaugušie pašnāvības veic tādu iemeslu dēļ, kur citi līdzcilvēki nespētu palīdzēt.

Eksperte, nebiju pat tik dziļi aizdomājusies, sanāk, ka bez maz katrai vecuma kategorijai ir savi populārākie iemesli šim solim un piekrītu, ka pieaugušajiem ne draugs, ne kampaņa, visticamāk, nelīdzēs. Tad palīdzēji man savās pārdomās tiktāl nonāk, ka nenobriedušākajiem prātiem atbalsts vairāk varētu likt mainīt domas.
Kaut vai tīri gadījumos kā Katz saka, ja uznāk mellie..

Es varu padalīties ar savu stāstu. Es arī pusaudžu gados biju starp cilvēkiem, kuri ļoti bieži apsvēra pašnāvību.
Tēvs bija alkoholiķis, vardarbība no viņa puses bija praktiski ikdienas lieta. Dzīvojām mazā lauku ciematā, kur viens otru visi pazīst. Atceros ļoti spilgti gadījumu, kad tētis sadzēries gulēja, es izgāju ārā pie mājas spēlējos smilšu kastē ar kaimiņu meiteni un tētis iznāca ārā un aiz matiem mani stiepa pa visu pagalmu mājās, meitene palika raudot, jo nobijās. Vēlāk viņas mamma pienāca man klāt un pateica, lai ar viņas meitu nedraudzējos, jo viņai tas viss neesot jāredz. :)
Ar mani neviens nedraudzējās, mamma bija aizņemta ar mazās māsas auklēšanu un darbu, lai kaut kādu naudiņu mājās atnestu. Vienvārdsakot, bērnības man nebija un brīnos kā vispār paliku dzīva. :D Piebildīšu, ka tētis to visu darīja, kad mamma bija darbā, lai gan bērnībā man likās, ka mamma visu zin, bet tiklīdz viņa bija lieciniece tam kā tētis mani mēģināja nožņaugt, tā izšķīrās. :)
Pēc tam sekoja skolas laiks, lieki teikt, ka biju klusa, nerunīga, kautrīga un ļoti kompleksaina. Kad pārvācāmies uz Rīgu mamma strādāja ļoti daudz un garas maiņas, lai mūs ar māsu uzturētu. Brīvajā laikā, savukārt, mamma domāja, ka mums ļoti vajag jaunu tēti atrast, lai gan man vajadzēja tikai mammu. Visu bērnību likās, ka māsu mīl vairāk, jo viņai nebija jāpārdzīvo tas kas man.
Secinājums. Domāju, ka iemesli bija vairāki kādēļ tādas domas man bija prātā. Bet kopumā mīlestības, uzmanības trūkums. Pazemošanu un vardarbību jau liktu 2.vietā.
Ne visiem ir dota tik spēcīga psihoemocionālā noturība. Un ne velti stāsta, ka viss nāk no bērnības.
Bet piekrītu, ka cilvēkiem ar tādām domām nav īsti kārtībā ar psihi. Sevi savā ziņā arī pie tādiem pieskaitu, jo šad tad, kad gadās galīgi sūdi ir vēlme pazust, bet nekad neesmu neko tādu mēģinājusi un domāju, ka nevarētu sev neko tādu nodarīt.
BET, neuzskatu, ka tas ir egoistiski. Egoistiski ir likt salauztam cilvēkam eksistēt pret viņa paša gribu. :)

(..) cilvēkiem ar tādām domām nav īsti kārtībā ar psihi. Sevi savā ziņā arī pie tādiem pieskaitu, jo šad tad, kad gadās galīgi sūdi ir vēlme pazust, bet nekad neesmu neko tādu mēģinājusi un domāju, ka nevarētu sev neko tādu nodarīt.

Ar mani ir gluži tas pats. Visnomācošākie ir dzīves periodi, kad ļoti ilgu laiku pēc kārtas neiet dzīvē, viss jūk un brūk, tu kulies kā pliks pa nātrēm, bet atkal un atkal notiek kaut kas, kas izsit no līdzsvara. Tādos brīžos ir smagi gan tā konstantā stresa dēļ, gan (vismaz manā gadījumā) tāpēc, ka paliek jau neērti ar kādu no tuvajiem cilvēkiem par to visu izrunāties - cik tad var visu laiku tik daudz negāciju malt uz rinķi, cik ilgi var otram bojāt garastāvokli ar savu drūmo seju? Reliģiskās pārliecības dēļ un tuvinieku dēļ zinu, ka sev neko nenodarītu, bet es nenosodu tos, kas domā par pašnāvību. Es to neatbalstu, bet no visas sirds vēlētos palīdzēt cilvēkiem izkulties to tās tumsas viņu prātos, kas noved līdz domām par pašnāvību.

Aaathena @ 17.12.2020 00:00

Eksperte, nebiju pat tik dziļi aizdomājusies, sanāk, ka bez maz katrai vecuma kategorijai ir savi populārākie iemesli šim solim un piekrītu, ka pieaugušajiem ne draugs, ne kampaņa, visticamāk, nelīdzēs. Tad palīdzēji man savās pārdomās tiktāl nonāk, ka nenobriedušākajiem prātiem atbalsts vairāk varētu likt mainīt domas.
Kaut vai tīri gadījumos kā Katz saka, ja uznāk mellie..

Domāju, ka jāpievēršas tieši jauniešiem. Tur tās tēmas ir daudz izrisināmākas. Turklāt bērniem daudz grūtāk vieniem tikt galā. Atceroties savu bērnību, ļoti negribīgi runāju par pāridarijumiem. Taču bija uzticības personas, kas psiholoģiski ļoti palīdzēja. Daudziem pat vecāki nezina, kas galvās notiek.

RIP... šos cilvēkus man tiešām ir žēl. Cilvēkiem būtu vairāk par to jārunā, un sabiedrībai pieņemt to, ka tie, kas taisa pašnāvības nav vāji cilvēki. Ja savlaicīgi tiktu palīdzēts, šos cilvēkus varētu izglābt

Cope or rope is a dilemma for many incels who, having taken the blackpill, no longer have the option to hope. In Hamlet, it is expressed: "To be, or not to be: that is the question For who would bear the pangs of despised love".
Var jau strādāt ar sevi un iet uz saviem mērķiem, bet cik ilgi? Love/Belonging is a basic human need. Kādu dienu vienkārši apriebsies skatīties uz tiem pārīšiem uz ielas/veikalos vai izlasot kādu sieviešu dating blogu, kur dalās savos piedzīvojumos ar krasavčikiem, kamēr tev knapi pāris laiki un tās pašas komunicē negribīgi. That is not a live worth living.
Pašam ir 29 gadi un dzīvē pat uz randiņu neesmu bijis. Tādu ir pietiekoši daudz un tendence liecina, ka vīriešu bez seksuālās dzīves paliek aizvien vairāk, jo sievietes labāk dalīs krasavčiku ar citām nekā dos iespēju kādam vidējam/zem vidējā. Es esmu iemācījies sadadzīvot un par pašnāvību nedomāju, bet atbalstu tos, kas izšķiras par šādu lēmumu.

Vardarbība ir garīga vājuma sekas. Bieži vien kā attaisnojumu vardarbībai tie minēti iemesli, ka cilvēks tiek nokaitināts, izvests no sevis un nevar noturēt rokas.
Māksla noturēt sevi rokās, neatbildēt uz emocionālām provokācijām un izaicinājumiem ir spēja novērts tālākas sekas. Vīrieši pielieti fizisko vardarbību, sievietes - emocionālo vardarbību. Emocionālā vardarbība var ātri novest līdz fiziskai vardarbībai.
Strīdi ir normāla parādība, bet tie ātri var novest līdz galējībām. No pieredzes varu teikt ka strīdos pienāk brīdis kad vajag apklust un izturēt turpmāko ~ pus stundu klusējot. Lai otrs gāž visu virsū, labāk neatbildēt un klusēt. Ar laiku situācija nomierinās un viss atrisinās.
Var jau teikt ka klusēšana ir slēptā vardarbība, bet tā ir strīda atrisināšana situācijā kad katrs, stūrgalvīgi pastāv uz savu. Pierādīt savu taisnību – varbūt šķiet pareizi, bet uzvarētāja nebūs.