Vispār izbrīna šī cilvēku čīkstēšana un nespēšana paciest nelielus ierobežojumus.
Diemžēl jāsecina, jo tālāk cilvēce iet, jo garīgā vājāka un nevarīgāka tā paliek (ne visi, bet liela daļa).
Nesaprotama ir nespēja mainīt savus ieradumus, egoismu un kaprīzes. Kā mazi bērni kuriem nedot solīto konfekti.
Iepriekšējās paaudzes, kas pārcietušas karu, represijas, izsūtīšanas u.c beztiesīgas rīcības spēja to izdzīvot. Tagadējās problēmas salīdzinājumā ir smieklīgas.
Cilvēce ir pārdzīvojusi daudzas epidēmijas, kad izmira 30-40% iedzīvotāju, nesaņemot nekādu palīdzību un auklēšanos no valsts.
Jāpadzīvo dažas nedēļas izolācija – depresija. Jānēsā maska -smok nost. Nevar apmeklēt plānoto pasākumu vai nodarbību – katastrofa. Nevar satikties, ciemoties – nu to nevar izturēt.
Pirms ārkārtas stāvokļa ieviešanas vēl jāaizskrien uz restorānu, kafeinīcu vai pasākumu, kamēr vēl drīkst. Kā mazi bērni. Kamēr atļauj tikmēr var, kad aizliedz tad nevar, bet arī tad pa kluso vēl kāds dara.
Ar galvu jau nedomā, ka arī pirms ārkārtas stāvokļa, viss bija tik pat bīstami. Ja nav aizliegts, tad drīkst.
Būtībā jau paši pie visa ir vainīgi, liekākā daļa sabiedrības jau neklausījās ne ieteikumos ne brīdinājumos, kas bija jau no septembra.
Viss ir vienkārši, inficēšanās notiek kontaktējoties. Statistika visu parāda. Nav ko vainot valdības un ministrus. Katrs jau pats zina cik bieži un kur bijis, neskatoties uz esošo situāciju.
335
