Sveikas!
Nezinu kāpēc te rakstu, vienkārši viss sakrājies.
Kaut kā tā sakritis, ka visi stresi veļas vienlaikus. Universitātē gada beigas, kontroldarbi, mājas darbi, semināri utml. Aizvakar uzzināju, ka vectēvs ir ievietots slimnīcā. Vecmammai jau nedēļu nāk māsiņa ciemos, dod šprices utml, jo arī viņai ir čābīgi ar veslību.
Nesen uzzināju, ka brālis ir bijis kontaktpersona covid-19 slimniekam, tātad doties pie viņa nevarēšu.
Šodien uzzināju, ka tēvs kārtējo reizi ir pielējies. Varbūt cita teiks - nu jā, kas tur tāds? Iedzēra... Bet cilvēki, kuri nav dzīvojuši ar tēvu alkoholiķi nezina kā tas ir. Viņš dzer nedēļu, nepārtraukti. Iedzerot kļūst agresīvs, visu laiku bļaustās, staigā apkārt, nevis mierīgi guļ. Atceros bērnību, tajās reizēs, kad tēvs dzēra biju kā uz adatām. Nevarēju normāli gulēt, neēdu, nejutos droši. Gadiem ejot vienkārši pieradu, samierinājos. Māte nedomā par šķiršanos, jo pietiekami ilgi(vairāk kā 20 gadus) ir kopā dzīvojuši un ikreiz piedod, tostarp iekaustīšanu. Šobrīd esmu studente, tad, kad bija klātienē viss bija vismaz miers darba dienās, jo dzīvoju Rīgā kojās, to visu neredzēju. Šobrīd esmu izvākusies no kojām, dzīvoju pie vecākiem, lai piedalītos semināros un prbaudes darbos man jābūt ieslēgtai kamerai, runājot mirkofonam....
Domājot par to kā viss notiks mani pārņem šausmas. Man bail, ka tēvu atlaidīs no darba, bail, ka nomirs, jo viņam jau tā ir veselības kaites, bail, ka kāds no kursabiedriem un pasniedzējiem redzēs/dzirdēs, kas mājās notiek utml
Šobrīd esmu sarijusies baldriānus, sajūtas briesmīgas.
366
