Sveikas, padomu devējas!
Pirms pieņemt gala lēmumu brīdī, kad šķietami vairs nav spēka "cīnīties" ar sevi, ar studijām, ar darbu un vieglākais veids ir padoties, tomēr vēlos pajautāt Jums, dzīves gudrajām dievietēm!
Absolvējot vidusskolu, nebija grūti izlemt par savu studiju virzienu - par ko es vēlos kļūt, zināju jau no bērna kājas. Universitātē ceturto kursu iesāku, apvienojot studijas ar pamata darbu konkrētajā sfērā - sākotnēji par šādu iespēju biju sajūsmā, taču pavadot dienu no dienas skolā ar jauniešiem, es pat nespēju noticēt, ka esmu šajā vidē izturējusi (vārda tiešākajā nozīmē) vairāk kā gadu!
Ienākot īstajā skolas vidē, es atjēdzos, ka tas nav mans sapnis, ka tik jaunai, klusai, mierīgai meitenei tas nav pa spēkam, ka es nevēlos ik dienu pavadīt tik lielā stresā, kas šobrīd izteikti atspoguļojas arī manā veselībā, pašsajūtā un attiecībās ar tuviniekiem, taču uz doto brīdi mani uztrauc pavisam kas cits.
Šobrīd es cīnos ar sevi, savu motivācijas trūkumu un reizē arī slinkumu pabeigt iesākto līdz galam, proti, Universitātē man palicis tikai pavisam, pavisam nedaudz - pēc teju diviem mēnešiem diploms būtu kabatā, bet... Es negribu censties! Pēc mēneša jānodod bakalaura darbs, taču nekas vairāk kā slikta teorijas daļa man nav. Kad man zvana darba vadītāja, es kautrīgi atsaku, ka būs, es uzrakstīšu, vienkārši ikdienas steigā ne vienmēr atliek laika saņemties, bet visu izdarīšu, Universitāti pabeigšu, lai gan pati saprotu, ka šie vārdi nesasaucas ar darbiem.
Interesējos par akadēmisko gadu, kura laikā varētu izmest no galvas visas negatīvās domas, iekārtoties jaunā darba vietā, aizmirstot par skolotāja ēnas pusi un jauniem spēkiem uzrakstīt bakalaura darbu, nokārtot eksāmenus, lai vismaz saņemtu diplomu ar domu, ka varbūt dzīvē noderēs, taču šobrīd akadēmisko gadu nokārtot vairs nav iespējams, biedē arī tas, vai tagad visu pametot un pēc gada saprotot, ka tomēr tas ir nepieciešams, netikšu uzņemta uzreiz 5. kursā un būs atkārtoti jāstudē vēl vairāki gadi.
Vēlos uzklausīt Jūsu pieredzi! Noteikti kāda no Jums ir bijusi līdzīgā situācijā, taču spēja sevi saņemt grožos un pateikt "Es to varu! Rakstīšu dienu, nakti, bet to darbu uzrakstīšu!" un tagad veiksmīgi piepilda savus tālākos sapņus, motivējot arī citus pievērsties mērķu sasniegšanai. Varbūt kāda pēdējā cēlienā visu pameta, taču izvēli nožēloja, atkārtoti iestājās augstskolā un to absolvēja. Varbūt tieši pretēji - strādā citā jomā, nebēdājot par izglītībā ieguldītajiem tūkstošiem, diplomu nemaz nesaņemot!
Es priecāšos par katru motivējošo frāzi, par katru nosodījumu, ieteikumu, jo esmu atskārtusi, ka tas man ārkārtīgi palīdz - vienkārši uzklausīt citu domas par manu šī brīža situāciju!
701
