Ko darīt un justies situācijā, kad kādam uzticējies, ko drošvien nevajadzēja darīt, izstāstot savus noslēpumus, kas var būt apkaunojoši, traki, sāpīgi.
Cilvēks soloties nevienam neteikt, pēctam tomēr pasaka un vēl ar saviem uzbraucieniem pats vainīgs, ka teici, Tev ir jāatbild par to, ko saki un tamlīdzīgi.
Tagad tas ir sāpīgi un bail satikt šo cilvēku, ka tik uz vietas citu priekšā nesāk neko stāstīt un rādīt, es to neizturētu, jo ja pateiktu, ka es tā neteicu, cilvēkam būtu sarakstes pierādījumi.
Es negribu, lai citi cilvēki zin šīs lietas, ko tad man atbildēt, ja kādreiz man jautās? Teikt, ka tā nav taisnība, vai? Jo tas ir apkaunojoši.
Sajūta arī tāda, ka šim cilvēkam vienmēr būs pārsvars pār mani, jo man vienmēr būs jaizturas laipni, jauki, savādāk būs bailes, ja izturēšos ne tā, izstāstīs šīs lietas.
Es saprotu, ka vajadzēja piedomāt kam uzticies utt, bet nu tomēr pa vēlu.
93
