Es nesaku pavēlēt savām emocijām nebūt. Ar to ir jāstrādā un tā apziņa atnāk ar laiku.
Man dzīvē ir bijuši tik daudzi piemēri, kad mana vēlme būt atbilstošai maniem iedomātiem standartiem traucēja man darīt to, kas man patīk, un es joprojām cīnos ar to.
Pāris piemēri - studiju laikā apguvām vienu ne pārāk izplatītu valodu. Man vispār mācības padodas, tāpēc pieradu būt izcilniece, un sapņoju, kā es pēc studiju beigām, iegūstot sertifikātu, pasniegšu to valodu. Studiju laikā viena kursabiedrene, kura dzīvi tver daudz vieglāk, sāka jau pasniegt to valodu, ņemot vērā, ka viņa pieļāva kļūdas jau elementārās lietās kā vienskaitlis/daudzskaitlis un es pie sevis šausminājos, kā cilvēks ar tādu līmeni vispār var pasniegt. Es beigās ieguvu savu C2 sertifikātu, bet strādāju gadījuma darbus. Nepagāja ne pāris gadi pēc studijām, kā mani sakontaktēja viena valodu skola, prasot aizstāt uz pāris nodarbībām vienu baigi labo pasniedzēju, jā, to pašu kursabiedreni, jo viņa jau bija sākusi darīt kaut ko citu, kas viņai patīk, un nespēja veltīt visu savu laiku tai skolai.
Tagad es mēģinu pārkāpt savam perfekcionismam un sākt nelielu biznesu ar pašas radītiem produktiem. Es jau esmu ieguldījusi daudz līdzekļu izejvielās un inventārā, aprīkojumā, bet mans produkts vēl neatbilst augstākajiem standartiem, kaut es jau saņemu daudz sajūsminātas atsauksmes no ģimenes, draugiem, kolēģiem, draugu draugiem. Es redzu nepilnības un nevaru izlikt to pārdošanā, kaut Instagram redzu konkurentus, kas ne tikai tirgo, bet pat taisa meistarklases ar savām viduvējībām. Un neko, bizītis iet.
Ko es ar to gribēju teikt - neļauj saviem kompleksiem traucēt dzīvot savu dzīvi pilnvērtīgi.