Es savu pirmo (kopā man ir 3 vidēja lieluma) uztaisīju 16 gados, nākamo 18 un pēdējo 20. Nevienu no šiem nenožēloju. Vienīgais, kas drusku nepatīk ir pēdējā tetovējuma maza detaļa, kuru varbūt nākotnē aiztaisīšu ciet. Viss pārējais vienmēr ir paticis un patiks.
Ar tetovējumiem ir jābūt patiesi uzmanīgiem un apzinīgiem. Domas šajā ziņā var mainīties ļoti bieži jebkuram cilvēkam. Man paziņās ir vairāki cilvēki, kuri savus uztaisītos tetovējumus nožēlo. Daži varbūt ne nožēlo, bet vienkārši nepatīk. Es vienmēr tiem, kas no man zināmajiem grib taisīt, saku, lai kārtīgi, kārtīgi apdomājas, ko liks uz savas ādas. Tagad pēdējais, ko uztaisīju, patiesībā sākumā nemaz nebija plānots. Sākumā bija plānots kas pilnīgi cits tajā vietā un tagad esmu bezgalīgi pateicīga sev par to, ka galu galā neuztetovēju to, ko sākotnēji biju gribējusi. Tas ir tāpēc, ka visu to laiku bija tāds dzīves periods, noskaņa, garastāvoklis, ka likās, ka tas būs tas, ko vajag. Tagad, kad tajā vietā ir kas pilnīgi cits, apzinos, cik labi, ka nogaidīju.
Ticu, ka tas, ko uzliec ādas un tas paliks mūžīgi, var iespaidot un tam pavisam noteikti ir nozīme un stāsts, tāpēc maximāli vajag apdomāties.
375
