Sveiki un sveikas!
Apmēram jau nojaušu ieteikumus, bet šoreiz meklēju varbūt pēc kāda stāsta no bēdu māsas par to kā izdevās tikt pāri bezcerības stāvoklim.
Šobrīd esmu pazaudējusi savu labāko draugu(pārtrūka draudzība), man pašai jau pirms pārtrūka šī draudzība bija problēmas iepazīties ar jauniem cilvēkiem, atrast intereses. Pēc rakstura esmu kautrīga. Iekšā man ir dzinulis un gribas pašattīsties(iemācīties jaunu svešvalodu, vairàk lasīt izglītojošas grāmatas), savest savu figûru kārtībā(sākt regulāri sportot, pareizi ēst). Man ir sajūta, ka es varu vairāk un varu pacelties augstāk, bet kaut kas bremzē.
Pēdējos mēnešus izjūtu izteiktu interešu trūkumu - mani garlaiko grāmatas, filmas, nesen esmu pārtraukusi savas ikdienas pastaigas, jo arī tas sāka garlaikot. Draudzības daudzas ir izjukušas, tādēļ, ka es nespēju veltīt laiku, nerakstu pirmā un neaicinu tikties. Saprotams, ka cilvēkiem pēc pāris atteikumiem zūd intetese. Šodien tikos ar skolas laika draudzeni un sevi pieķēru pie domas, ka es gribu mājās, es jūtīs neērti smaidīt un izlikties, ka mani interesē saruna. Apkārt redzu kā kursa biedri iekārtojas darbos, paziņas precās, veido biznesu, bet es sēžu dīvānā, ik pēc dienas vakaros raudu vienkārši tādēļ, ka liekas bezcerīgi - nekas nespēj aizraut, nekam nav pacietības(pirms gada tā nebija, Pirms gada man bija ambīcijas, vēlme sasniegt mērķus un izliku visu sevi, lai pašattīstos, pamazām iemācījos lietas, ko likās nekad neapgûšy)
Galvā tikai viena doma - varbūt studiju atsākšanās mani piespiedīs darīt, varbūt tad situacija uzlabosies, bet līdz galam šim scenārijam neticu, jo jau studiju laikā sāku just vienttulîbu, bezcerību, neapmierinātību ar sevi
105
