Sveikas!
Man, iespējams, ir kaut kāda iekšējā krīze, un droši vien neattiektos no padoma.
Lieta tāda, ka es ar savu puisi esmu kopā gandrīz piecus gadus. Pirms tam nosacīti biju kopā (nu, ik pa laikam tikos ar vienu puisi, ar kuru bijām tikai draugi) ar citu cilvēku. Un jā... Pēc mana iepriekšējā drauga atraidījuma šis, esošais vīrietis man deva tādu kā piepildījumu manā dzīvē.
Attiecību sākumā viss bija burvīgi. Bija romantiski randiņi, kas pēc kāda laika noslēdzās ar lielisku seksu. Sākām dzīvot kopā, un tā pasaka turpinājās vēl kādu laiku. Līdz brīdim, kad viņš sāka runāt par precēšanos. Tas bija pirms diviem gadiem. Un tad es sāku aizdomāties, vai tiešām es gribu būt kopā ar šo cilvēku.
Kopš viņa runām par kāzām mums arī gultā lietas ir gājušas uz leju. Mums sekss kļuva arvien retāks, bet tagad es saprotu, ka ir ziepes.
Viņš joprojām mani grib. Izrāda savu uzmanību, rūpējas par mani, utt., bet... Man nākas piespiest sevi ar viņu gulēt. Mums tagad sekss ir reizi divas mēnesī, un man tas riebjas.
Atzīstos - patiesībā man sekss ļoti patīk, bet... Laikam vairs ne ar šo cilvēku, jo es labprāt gribētu atjaunot saikni ar savu bijušo draugu. Un man vienalga, ka viņš ir precējies. Es gribu viņu, nevis savu esošo draugu.
Saprotu, ka situācija galīgi nav pareiza. Un es nezinu- ko man darīt? Iet ārstēties vai samierināties, ka tas, ko gribu, man ir zudis uz visiem laikiem? Un ko darīt attiecībā pret manu vīrieti, kurš neko nezina par maniem putniem galvā?
16
