Labvakar dāmas. Man ir vajadzīgs padoms un esmu izmisusi un nobijusies. Ko darīt ja attiecībās ir ieguldīts pilnīgi viss no sevis un atdeve no otra cilvēka ir vairāk nepateicība. Esmu piedevusi vismaz pa visiem attiecību gadiem tik daudz reizes un tiešām dikti daudz. Dažādas lietas, kas pat ir nepiedodamas, bet tā sanācis un noteikti kāda no jums zina kādas ir sajūtas un atceroties to ir tāds sarūgtinājums un ja vēl ir sākusies vienaldzība un nav sapratne un vēl neapmierina, ka bija labs noskańojums izbraukumā. Stāsts arī ir par to, ka man šis gads nebija viegls. Katram ir tas posms, kad ir visādi momenti, bet jābūt arī otram iecietīgam, jo tas ir svarīgi, it īpaši ja visu laiku esmu bijusi lielākais atbalsts vińam. Ńemot vērā cik daudz esmu darījusi un piedevusi otrs izgāž uz mani negatīvo dēl tā, ka man nav viens gads bijis tik izdevies un pilnīgi pasaka, ka pa to laiku ir palicis vienalga un galīgi vairs neklausas, kad vēlos izstāstīt savas sajūtas. Pasaka tikai to, ka jācenšās un viss. Vairāk nekas nenotiek. Kad esmu priecīga, tad arī ir slikti, jo otram ir besis par visu un tad sanāk, ka uz mani viss izgāzīsies, bet tas cik daudz esmu visu piecietusi neizraisa otram cilvēkam pat pārdomas. Sarunās ir redzama totāla vienaldzība. Kā man sadzīvot ar to, ka jūtos kā tukša vieta?
2
