Man ar tēvu faktiski arī nav attiecību, jo lielāko daļu manas bērnības viņš dzīvoja Rīgā, pelnot naudu savām vajadzībām. Tajos periodos, kad viņš bija mūsu mājās, no tēva puses jutu tādu kā apgrūtinājumu, bija necieņa pret māti, pūšanās un nerunāšana, bļaušana, bet brīžos, kad būtu noderējusi viņa palīdzība un aizstāvība, visbiežāk tikām sodīti mēs paši. Toties citu priekšā izklājās kā paklājiņš. Protams, es tur neko nevaru darīt, es vienkārši pieņemu, ka viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem labāk būtu bijis neveidot ğimeni. Tagad kontaktējos minimāli - nevis tāpēc, ka justu naidu, vienkārši to nevajag ne man, ne viņam pašam. Es turu rūpi par tiem, kam arī ko nozīmēju, un ne obligāti tas ir asinsradinieks.
64
