Ja nav mīlestības

Es noteikti par šķiršanos. Ja vēl būtu tā, ka neviens nemīl, ok, dzīvojaties kopā for fun un tā :) bet tiklīdz ir vienpusēja mīlestība - nē. Tas nav godīgi ne pret vienu. Varu teikt no nesenas pieredzes, tikai bija otrādāk - es mīlu, vīrietis nē. Un arī ir pieradums no viņa puses, kopā labi, bet zinu, ka nemīl. Un ja pa ~2 gadiem mīlestība neparādijās, tad nebūs. Sapratu, ka jāpārtrauc, lai arī cik sāpīgi nebūtu, kā jau minēju - nav godīgi ne pret vienu, ne otru. Domāju, ka palikšana kopā ērtuma un pieraduma dēļ abiem cilvēkiem traucē un kavē satikt savu īsto.
Veidot ģimeni un precēt cilvēku, kuru nemīl vispār ir briesmīgi. Ja nu pēc gada tā sieviete sastop kādu un samīlas? Varbūt pēc 5 gadiem, bet jau precējusies, bērnus sadzemdējusi un kopīgas mājas izveidojusi ar to ''ērto vīru''...

Esmu bijis līdzīgā situācijā. Iepazinos ar sievieti klikšķa nebija, pat nebija tas sākuma roza briļļu periods, bet kopumā sievietei nebija ne vainas. Šis attiecības ievilkās 3,5 gadus. Sievietei pret mani bija mīlestība, bet man nē. Pat nezinu kā šīs attiecības aprakstīt, laikam bija ērti, sadzīvē ļoti labi satikām, sekss arī bija labs, lidzīgi kā tev.
Pēdējos attiecību mēnešos ar vien biežāk sāku aizdomāties par visu, vai tiešām šādi es gribu nodzīvot visu dzīvi? Viss bija kārtībā, bet tajā pašā laikā ļoti vienmuļi, tukši. Nebija tā piepildījuma sajūta, kad esi kopā ar kādu, kura tev "norauj jumtu". Es arī zināju, ka nekad nekas nemainīsies, nevar jau piespiest sevi kādu iemīlēt. Beigās izbreidzu šīs attiecības, jo sapratu, ka tā dzīvot nevēlos, manuprāt, tas vienkārši nav tā vērts. Ko ieteiktu tev darīt? Tev to neviens nepateikts, tev pašai tas ir jaizdomā vai spēsi nodzīvot šādu dzīvi, bez mīlestības. Vai tiešām esi gatava upurēt to piepildījuma sajūtu dēl ērtuma? Vienīgais, ko es varu pateikt ir tas, ka atskatoties tagad atpakaļ es nožēloju, ka ātrāk neizbeidzu tās attiecības.

Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu kopā ar cilvēku, kuru nemīli.

Es iebāztu vienā vietā tos taureņus.
Tā labi dziļi!!!
Atvainojos, par savu rupjību!!!

Uzradīsies kāds cits, tāpat neatskatoties aiziesi tālāk. Biju tādā pašā situācijā, kā aprakstiji.
Tā tas dzīvē ir - viens mīl vairāk, otrs mazāk.

Kā viena gudra vecmāmiņa teica, laimīga ģimene ir tā, kur vīrietis mīl vairāk.
Vai tiešām ir tā, ka pret viņu nav nekādu jūtu? Varbūt ir iestājusies rutīna un liekas, ka vairs nav mīlestības.
P.s. Traki būtu, ja aizietu no viņa un pēc tam saprastu, ka tomēr viss bija kārtībā un bija tā mīlestība, bet viņš vairs kopā negrib būt. Vai arī satiec citu, kas “norauj jumtu”, bet izrādīsies, ka neko nopietnu negrib. Variantu var būt daudz.
Varbūt ir iespēja no sākuma bez šķiršanās padzīvot bez viņa un saprast kā ir labāk.
Man šādi pietika ar nedēļu, tikai man likās, ka cilvēku nenormāli mīlu, bet izrādījās, ka tā tomēr nebija. Savācu mantas un aizgāju.

Iepriekš sieviete ir mīlējusi citu vīrieti, tāpēc zina, ko nozīmē mīlestība.

Mīlestības varbūt mainīgas, manuprāt, pat katrā vecumposmā viņa var būt savādāka. Es esmu mīlējusi 3 reizes un katru reizi, tas bija savādāk.
Bet nu, cilvēks pats jau saprot, kas viņam iekšā darās. Lai veicas:)

Kā es šo situāciju saprotu... Pati esmu ļoti līdzīgā šobrīd un nevaru saņemties attiecības pārtraukt, jo vīrietis ir tiešām labs, sirsnīgs, esmu drošībā. Kad domāju par aiziešanu, nāk prātā, ka nekad neviens nebūs ideāls. Pat, ja atradīšu kādu citu, būs rozā brilles, bet ar laiku visiem parādās melnumi... Un - ko nu, ja tie ir sliktāki par šī brīža lietām, kas man attiecībās neapmierina? Bails uzķerties uz kādu alkānu, spēlmani vai vēl sazin ko, jo sākumā bijusi ļubestība, vai vispār nevienu nespēt atrast gadiem un tad vientulības māktai paņemt pirmo kas pagadās. Jo es zinu, ka mans šī brīža dzīvesbiedrs atradīs citu čiksi pavisam viegli, un tā var būt labāka par mani

Lai šķiras lol.ko tad mēs pateiksim, tur jau viņi abi paši zina labāk mēs nezinām ne ko ko tas vīrietis jūt neko , moska “ta sieviete” nemaz ne nemīl viņu un ir garlaikota gribas pie cita skriet galva kaut kur citur nevis pašreizējā dzīve haha

Grib kaut ko izspiest no tā vīrieša drīzāk jo pati ir lielamlose un ies mekleet citu to perfekto mīlestību, nu smieklīgi tak paskatīties ka no malas tas iSkatas , nesaprotu kaA jūs vispār varat ticēt šitādam pekstinam meitenes

Paldies oar viedokļiem, ļoti interesanti lasīt. Vēl kāda?

Es noteikti nešķirtos.
Nekad nezini vai maz dzīvē tādu īstu mīlestību vēl satiksi. Kaislību- jā, noteikti. Bet varbūtības pēc riskēt, nē.
Tas apmēram kā - aiziet no pastāvīga darba, cerot, ka laimēsi loterijā lielo džekpotu un vairs jāstrādā nebūs. Bet, ja nelaimē? :D Jāmeklē cits pastāvīgs darbs.

Kā viena gudra vecmāmiņa teica, laimīga ģimene ir tā, kur vīrietis mīl vairāk.

+++

Es nedzīvotu kopā dēļ ērtuma. Tas, manuprāt, nav īstais arguments.
Man bija tādas domas kā Villanelle. Tikai situācija bija cita-ar senu mīlestību tikāmies un sapratu, ka vēlos ar viņu but kopā. Baidīja tas, cik nopietni tas ir viņam, vai tik pat cik man.
Bet tad es sapratu, ka man nav ko zaudēt! Ja neizdarīšu, neuzzināšu un dzīvot kā līdz tam brīdim - ērti, nevēlos. Jo tas nav tas pēc kā dzīvē tiecos-ērtuma. Es tiecos pèc kā labāka.
Pārtraucu 7 gadus ilgušās attiecības, no kurām biju izaugusi. Sagāju kopā ar jauno puisi un dzīvojam laimīgi.♥️
Nevienu pašu mirkli neesmu nožēlojusi pieņemto lēmumu.
Un trīcēt kā diegabiksim, ka labàku varbūt neatradīs, nav jēga!!! Pirmkārt, ir jābūt pašpietiekamai un neatkarīgai no kāda. Ja būsi saskaņā ar sevi un mīlēsi sevi, tad īstais cilvēks atradīsies un mīlestība būs!

Jautājums, kas tam cilvēkam ir mīlestība?
Ja mīlestība ir kaisle, "tauriņi" tad vai tādā var nodzīvot visu mūžu? To sauc par rozā briļļu periodu.
Savos 18-20 gados arī domāju ka tā ir mīlestība, bet tagad saprotu ka tā ir savstarpēja cieņa, atklātība spēja rast kompromisus un laiks ko pavadam kopā ir tāds viegls, nepiespiests. Protams, ir tādas dienas kad ir tā kaisle, taureņi utt, bet tā nav 24/7 365 dienas gadā.
Mīlēt var arī narkomānu vai dzērāju, bet vai tā ir to vērta mīlestība? Cik daudz sievietes nedzīvo vardarbībā, jo domā ka mīl varmāku. Varbūt tā lieta, ko tajā dzīves periodā uzskata par mīlestību vēlākos gados liksies stulba.
Nezinu grūti. Es laikam neietu prom, bet tas tāpēc ka man ir pieredze ar to ka "iemīlas" emocionāljā varmākā, un tad tā mīlestība ir bezjēdzīga. Labāk dzīvot harmoniski, nekā mīlēt cilvēku kuram ir kaitīgie ieradumi vai pievērt acis uz kaut ko.

Tā dzīvo daudzi cilvēki, nav nekāds retums. Bēdīgi jau ir.
Bieži vien mēs nevaram iegūt to, ko vēlamies. Saprotu, ka tagad varētu būt grūti saņemties, bet kad pie apvāršņa uzradīsies sapņu princis, divreiz vairs nebūs jādomā.
Es, personīgi, tādās attiecībās nesaistītos. Man vajag vai nu visu, vai neko. Nav jau nemaz tik sūdīgi būt vienam.

Es nešķirtos.
Piekrītu Kiskismau - katram mīlestība nozīmē ko savu. Es attiecībās novērtēju savstarpēju cieņu, sapratni, kopīgas intereses, līdzīgu skatījumu uz dzīvi. Nē, gadiem ejot, attiecībās man nav svarīga "jumta nonešana", sirds klauves un ļengani ceļi.

Ja esi nonākusi pie secinājuma, ka nav mīlestības, ir problemātiski un, domājams, izeja ir viena.
Es gan uz šo lūkojos mazliet citādi. Kas ir mīlestība, ko Tu tās dēļ esi vai neesi gatava darīt? Vienlaikus atceries, ka cilvēki dzīvē nāk ar "paciņām". Vai mierīgas un rūpības pilnas attiecības, kur gan nav kaisles un iekāres "augšas" un "lejas" 24/7, neklasificējas kā mīlestība? Vai mīlestība ir attiecības, kur piedzīvo "augšas" un "lejas" un pilnu emociju spektru, bet tas negatīvais ilgtermiņā kļūst smagāks un sasāpējušāks, kā rezultātā "augšas" vairs nevari izbaudīt? Manā ieskatā, pēdējā ir mokoša mīlestība, kas attiecību prieku un laimi ilgtermiņā nerada; pirmā gan.
Attiecības ir darbs; mana subjektīvā izvēle ir par labu pirmajam variantam, kur lolot tās un šķilt uguntiņas, nevis otrās - kur viss uguņo pats par sevi, bet ugunsgrēks atstāj rētas... Bet tā ir individuāla izvēle, kas balstīta uz paša izpratni par laimi un vērtībām.

Bet tā ir individuāla izvēle, kas balstīta uz paša izpratni par laimi un vērtībām

Piekrītu, tāpēc ir interesanti dzirdēt, kā katrs/a skatās uz šo tēmu.

Adaa skatās uz to pareizi un korekti, kā pieaudzis, saprātīgi domājošs cilvēks.
Pārējām iesaku smagi dzīvē apdirsties. Tik smagi, cerībā, ka visi vīrieši tādas izmanto savtīgos nolūkos un vecumdienās tādas mīlestības un kaisles meklētājas vientulībā atstiepj pekas pret sauli.
Paldies par uzmanību.

Man jau šķiet, ka, ja tā doma par šķiršanos un savas laimes meklējumiem kaut kur citur ir piezagusies klāt un katru dienu par sevi atgādina, tad tu vari sev mēģināt iestāstīt visu ko, taču realitātē atbildi tu jau pati zini - vai nu sadzīvo ar šo domu visu atlikušo mūžu, cerot, ka varbūt kādu dienu tomēr pie tās pieradīsi, vai arī uzņemies risku un ej pati savu ceļu, dodot sev vismaz iespēju satikt (vai arī nesatikt) kādu, kas tiešām norauj jumtu.
Es arī iepriekš domāju, ka ir iespējams dzīvot attiecībās bez mīlestības un pietiek tikai ar cieņu un savstarpēju saprati (kas gan arī nav 100% gadījumu), taču tā doma par šķiršanos tāpat turpina grauzt un laupa "laimīgas dzīves" iespēju, un šobrīd man šķiet, ka samierināšanās ar pieņēmumu, ka gan jau labāk tāpat nebūs, ir sliktākais, ko cilvēks sev (un arī otrai pusei) var nodarīt. Bet es arī domāju, ka tad kad tu esi gatavs šķirties un iet tālāk, šādas pārdomas vairs nerodas. Jautājums tikai, cik daudzi gadi šādā gaidīšanas un šaubu režīmā tiek izniekoti, jo visbiežāk tas patiešām ir tikai laika jautājums. Jā, ir cilvēki, kuriem formāts "ērti" visu mūžu strādā arī bez kaislīgas mīlestības, bet vai tai būtu jābūt kā mērauklai sev pašai, ja tā nejūties, tas jau ir cits stāsts...